Ekonomikas ABC. 3. daļa.
Fiskālā politika

Fiskālā politika ir valsts budžeta un nodokļu politika, jeb citiem vārdiem - valsts ieņēmumu un izdevumu politika. Dīvainais nosaukums ir radies no vārda fiscus - valsts kases Senajā Romā, un burtiskā tulkojumā nozīmēja grozu vai somu, kurā tika savāktas nodevas un nodokļi no provincēm, lai tos nodotu imperatoram.
Fiskālās politikas instrumenti ir:
- Valsts izdevumi
- Nodokļi
Valdība naudu izdod visdažādākajos veidos, sākot no armijas un policijas, līdz izglītībai un veselības aizsardzībai. Līdzekļus šiem izdevumiem valsts iegūst no:
- Nodokļiem;
- Aizņēmumiem iekšzemē un ārzemēs, tai skaitā no valsts parādzīmēm;
- Fiskālās rezerves, ja tāda ir agrāk izveidota;
- Valsts īpašumu, piemēram, valsts uzņēmumu, mežu, zemju pārdošanas.
Normāli valsts galvenais ienākumu avots ir nodokļi un pie pārējiem ieņēmumu avotiem valstis ķeras tikai nepieciešamības gadījumā.
Valsts izdevumi tiešā veidā ietekmē valstī pieejamo naudas daudzumu, turklāt tas notiek caur multiplikatoru, tikai šoreiz tas ir cits multiplikators - Keinsa multiplikators, kurš ir atkarīgs no uzkrāšanas un patērēšanas tieksmēm Marginal Propensity to Save (MPS) un Marginal Propensity to Consume (MPC). Šajā īsajā tekstā es par to sīkāk nestāstīšu, bet interesenti par tiem atradīs Vikipēdijā un citur internetā.
Līdzīgi - arī nodokļi ietekmē pieejamās naudas daudzumu caur multiplikatoru, tikai šeit ir cits koeficients un nodokļu ietekme ir vājāka par valsts izdevumu ietekmi.
Fiskālā politika ir ierobežojoša, ja valsts izdevumi ir mazāki par ieņēmumiem, t.i, budžets tiek veidots ar pārpalikumu, un stimulējoša, ja izdevumi ir lielāki par par ieņēmumiem, t.i. ja budžets tiek veidots ar deficītu. Tiesa, bieži vien ir svarīgi skatīties uz budžeta deficīta izmaiņām - piemēram, deficīta samazinājums jau var norādīt uz stingrāku, ierobežojošu fiskālo politiku, kaut arī budžeta deficīts joprojām pastāv.
Teorētiski pareiza fiskālā politika būtu tāda, kura uzplaukuma jeb "treknajos" gados tiek veidota ar budžeta pārpalikumu, vienlaikus bremzējot uzplaukuma ātrumu un lielumu, bet lejupslīdes jeb "liesajos" gados uzkrātais pārpalikums tiek izmantots ekonomikas stimulēšanai. Ekonomiku stimulē valsts izdevumu palielināšana un nodokļu samazināšana, bet bremzē - valsts izdevumu samazināšana un nodokļu palielināšana.