Ekonomikas ABC. 2. daļa.
Monetārā politika

Par vienu monetārās politikas instrumentu - obligāto rezervju normu - pastāstīju iepriekšējā reizē, un tagad pastāstīšu par pārējiem instrumentiem.
Lai nauda pildītu savas funkcijas, tai ir jābūt noteiktā daudzumā. Naudas piedāvājums ir centrālās bankas noteikts.
Valsts kopprodukta apkalpošanai ir nepieciešama noteikta naudas masa, un vienlaikus svarīgs ir arī naudas aprites ātrums.
Jau 17. gadsimta beigās tika atklāts, ka M=(P*Q)/V, kur V=aprites ātrums, P=cenu līmenis, Q=kopprodukts, M=naudas masa. PQ ir nominālais kopprodukts, jeb kopprodukts izteikts naudas vienībās.
Mūsdienās šo pašu vienādību biežāk pieraksta kā MV=PQ un sauc par maiņas vienādojumu.
Kā redzam no vienādojuma, ja noteiktā laika sprīdī viena un tā pati naudas vienība apkalpos divreiz vairāk darījumu, rezultātā būs nepieciešams divreiz mazāks naudas daudzums.
Vēl pie monetārās politikas instrumentiem ir pieskaitāmas centrālās bankas operācijas atklātā tirgū. Centrālā banka pērk un pārdod valsts parādzīmes. Piemēram, ja centrālā banka uzpērk valsts parādzīmes par 1 miljonu, tas nozīmē, ka naudas tirgū ir iepludināts 1 miljons, kurš tūlīt sāk apgrozīties ar jau iepriekšējā reizē pieminēto reizinātāju vai multiplikatoru. Un otrādi - ja parādzīmes tiek pārdotas, ar to pašu multiplikatora koeficientu attiecīgs naudas daudzums tiek no apgrozības izņemts. Identiski strādā arī centrālās bankas veiktie ārvalstu valūtas maiņas darījumi pret vietējo valūtu.
Vēl noteikti ir piemināma refinansēšanas likme - %, kuru centrālā banka prasa par saviem aizdevumiem citām bankām. Tas ir netiešas darbības instruments un Latvijā gan šis instruments neesot sevišķi iedarbīgs.
Monetārā politika var būt gan stimulējoša, gan ierobežojoša. Stimulējoša politika piedāvā tirgū vairāk naudas - centrālā banka pērk valsts parādzīmes, samazina refinansēšanas likmi un obligāto rezervju normu. Ierobežojoša politika - valsts parādzīmes tiek pārdotas, obligāto rezervju norma un refinansēšanas likmes tiek paaugstinātas.
Šobrīd, kad visā pasaulē ir dominējošas lejupslīdes tendences, visā pasaulē centrālās bankas piekopj stimulējošas monetārās politikas.
Bet ne viss ir centrālo banku atbildībā. Vēl ir fiskālā politika - valsts budžeta un nodokļu politika, jeb valsts ieņēmumu un izdevumu politika, kas ekonomiku ietekmē tikpat spēcīgi kā monetārā politika, bet par to nākošreiz, kad uznāks iedvesma :)
Bet ja par monetāro politiku runājam, man personīgi šķiet, ka nepietiekami novērtēts un ietekmēts faktors ir naudas aprites ātrums.