Nuss, te varētu būt divi faktori.
a) Tur karš rit jau 15 gadus (patiesībā 250 gadus). Ļaudis protestē pret kādu šobrīd notiekošu lielu netaisnību, aber kad tā notikusi, tad nolaiž rokas - viedokli paudu, ar situāciju samierinos. Tieši tāpat kā ar iebrukumu Irākā: prettiesisks pasākums, taču noticis. Tb pirms gadiem 15 visi miermīļi auroja, gānot Krieviju (pāris man pazīstami eksemplāri pat zinātniskos darbus rakstīja par situāciju Čečenijā), bet ko tagad? Čečenija de jure un de facto ir un būs Krievijas province, sacelšanās apspiesta, aber policejisks režīms jau nav nekāds pārkāpums - tas var šķist simpātisks vai nē, tb tīri emocionāls pasākums (neviens, piemēram, īpaši neprotestē pret policejiskajiem režīmiem Ēģiptē, Pakistānā, Azerbaidžānā - kamēr tie nepauž vēlmi vai neīsteno starptautisku agresiju).
b) Parasti ļaudis protestē pret kādu prettiesisku rīcību, likuma pārkāpumu (it sevišķi, ja to veic tas kurš deleģējis sevi šo likumu uzraudzīt - sabiedrībā lielāku rezonansi rada pērkams tiesnesis, nevis kabatzaglis alkāns). Diemžēl starptautiskās tiesības un kara likumi praktiski neierobežo valstu rīcību to iekšpolitikā.