Es te mierīgā prātā vēlreiz apdomāju visu dzirdēto un lasīto, un beigu beigās nonācu pie secinājuma pats sev, ka uzturlīdzekļi, protams, ir jāmaksā bez atrunām, un ja kāds to nedara labprātīgi, tad uzturlīdzekļi no viņas ir jāpiedzen. Bez ierunām. Bet kas mani joprojām uztrauc, ir mūsu bāleliņi, kas prot sadirst vislabākās lietas, reizēm savā maniakālā pārcentībā novedot visu līdz absurdam. Tā bija ar visādām Eiropas rekomendācijām, kas pie mums pārtapa obligāti īstenojamās lietās, tā ir bijis arī agrāk. Un izdomāt jaunus, bargākus likumus, kamēr veco ievērošanas piespiešana (enforcement) nav panākta apmierinošā līmenī - tas vairāk velk uz darbības imitāciju un šajā gadījumā arī uz prastu populismu.