Par ko domā vīrietis un par ko domā sieviete.
Tāds nu piedzīvojums atgadījās tālajā Amerikā, kur dzīvoja un strādāja puisis vārdā Rodžers. Viņam patika sieviete, kuru sauca Helēna. Reiz vīrišķis uzaicināja meiteni uz kino un viņa piekrita. Tā nu sanāca, ka abi šo vakaru pavadīja brīnišķīgi. Tad, kad vēsturei piederēja jau trīs, četri šādi vakari, Rodžers sadrošinājies uzaicināja Helēnu uz restorānu. Un deserta vietā viņi abi ielēca gultā.
Pēc kāda laika viņi jau satikās regulāri. Rodžers nedomāja ne par ko citu kā tikai par Helēnu. Helēnas prātu nodarbināja tikai domas par Rodžeru. Un tad kādu vakaru, kad viņi abi kopā atgriezās mājās, Helēnai prātā iešāvās kāda doma, kuru viņa, daudz neprātodama, ietērpa vārdos: “Tu atceries, ka šovakar paiet tieši 6 mēneši, kopš iepazināmies”. Mašīnā iestājas klusums un Helēnai šis klusums šķita pārāk skaļš.

Viņa domā: velns, vai tiešām es viņu aizskāru?.. Varbūt viņš jūt, ka mūsu savstarpējās attiecības viņu ierobežo; varbūt viņš domā, ka es mēģinu viņam uzspiest kaut kādus pienākumus, kurus viņš negrib uzņemties?.. Vai arī domā, ka nav vērts?..

Viņš domā: johaidī…, seši mēneši…

Helēnas domas: kaut gan, stop! Es arī neesmu pārliecināta, ka man vajadzīgs šis romāns. Reizēm man gribas apstāties un pārdomāt vai es tiešām gribu lai viss iet turp, kur tas tagad iet. Ar to es domāju, ka es nezinu kurp mēs ejam un kurp nonāksim. Mēs vienkārši gribam atstāt visu kā ir? Mēs virzamies pa taisno uz kāzām? Pie bērniem? Uz kopīgu dzīvi līdz vecumdienām? Vai es tam esmu gatava? Un vai es pilnībā pazīstu šo cilvēku?

Rodžera domas: tā-tā… ko tas nozīmē… Februārī mēs sākām satikties, tas bija uzreiz pēc tam, kad es izpārdošanā nopirku mašīnu. Un tas nozīmē… Velns, protams, es esmu aizmirsis apmainīt eļļu!

Helēnas domas: Viņš ir satraukts, to var pat izlasīt viņa sejā. Rādās es kļūdos. Varbūt viņš gaida no mūsu attiecībām ko vairāk, vairāk tuvības, lielākus pienākumus vienam pret otru. Varbūt viņš sajuta vēl ātrāk kā es, ka es gribu atkāpties. Tiešām, esmu gatava zvērēt, ka tā arī ir. Tāpēc viņš ir tik noslēgts un nerunā par savām jūtām. Viņš baidās būt noraidīts…

Rodžera domas: pie reizes būtu jāpārbauda ātrumkārba. Un lai ko neteiktu tie mudaki, tā vēl līdz šim brīdim nav pienācīgi noregulēta. Un lai tikai pamēģina samuldēt, ka tas ir tāpēc, ka paliek vēsāks. Ārā ir +28°C. Mūs rausta kā tādā smirdīgā miskastē. Un par to es samaksāju 600 bakšus.

Helēnas domas: Viņš ir nokaitināts. Un es viņu nevainoju, es arī viņa vietā dusmotos. Ak dievs, es jūtos tik vainīga, taču es nevaru nedomāt par to. Es vēl neesmu par viņu pārliecināta.

Rodžera domas: Visdrīzāk viņi pateiks, ka 90-dienu garantija ir beigusies. Tieši tā, to viņi arī pateiks, mērkaķi…

Helēnas domas: Iespējams es esmu pārāk naiva, gaidu pasaku princi baltā zirgā, kaut arī sēžu blakus jaukam cilvēkam, kurš man ļoti patīk, pret kuru es neesmu vienaldzīga un kuram esmu paīstam vajadzīga. Un šis cilvēks cieš tālab, ka esmu egoistiska, naiva muļķīte.

Rodžera domas: Garantija? Viņiem vajadzīga garantija? Es viņiem, velns parāvis, parādīšu garantiju. Paņemšu to un iebāzīšu viņiem…

"Rodžer", - iesāka Helēna
"Jā?", - nodrebot atbildēja Rodžers
"Nemoki sevi tā," - teica Helēna un viņas acīs iemirdzējās asaras. "Man to nevajadzēja teikt. Ak.. es jūtos tik draņķīgi…"
"e..e" - atbildēja Rodžers
"Es esmu tāda muļķe," - šņukstēja Helēna. "Es zinu, ka nebūs ne kāda prinča un arī nekāda zirga. Tas ir muļķīgi"
"Nav zirga?" - jautāja Rodžers
"Tu domā, ka es esmu muļķe?" - jautāja Helēna
"Nē, ko tu!" - atbildēja Rodžers. Viņš bija priecīgs, ka beidzot var dot pareizu atbildi.
"Tas vienkārši… es neesmu… Man vajadzīgs laiks" - beidzot viņa izmocīja

(Tad sekoja piecpadsmit sekunžu gara pauze, kuras laikā Rodžers maksimālā ātrumā meklēja atbilstošu un kaut cik derīgu atbildi. Beidzot viņš palika pie tā, kam, viņaprāt, bija jānostrādā)

"Jā," - teica viņš

(Helēna, dziļi aizskarta, pieskārās viņa rokai)

"O, Rodžer, tu tiešām to saproti?" - viņa jautāja
"Ko saprotu?" - nesaprata Rodžers
"Ka vajadzīgs laiks" - teica viņa
"O," - iesaucās Rodžers, "Protams, ka saprotu"

(Tad Helēna pagriezās pret Rodžeru un ieskatotījās viņa acīs. Tas Rodžeram lika sākt nervozēt par to, ka sekos vēl kaut kas par zirgu…)

Beidzot viņa pārtrauca klusumu: "Paldies tev, Rodžer".
"Paldies tev," - atviegloti nopūtās Rodžers.

Pēc tam viņš aizveda Helēnu mājās. Tajā vakarā Helēna aizgāja gulēt skumīga, ar izmocītu dvēseli un sāļām asarām uz vaigiem, kuras tā arī nenožuva visu nakti. Tai pat laikā Rodžers atgriezās mājās, atvēra alus bundžu, ieslēdza televizoru un dziļi iegrima kāda tenisa mača peripētijās starp diviem slovāku sportistiem, par kuriem viņš agrāk nebija dzirdējis. Pašā viņa apziņas perifērijā vāja balstiņa klaigāja, ka mašīnā notika kaut kas ļoti svarīgs. Taču viņš bija pārliecināts, ka tāpat nekad nesapratīs kas tur īsti notika. Tāpēc labāk par to nedomāt.

Nākamajā dienā Helēna piezvanīs savai labākajai draudzenei, vai, varbūt pat divām, un viņas par notikušo runās vismaz sešas stundas. Viņas rūpīgi izanalizēs to, ko viņa pateica. Un to, ko viņš. Atkal un atkal atgriežoties pie notikumu sākuma un izsekojot katru vārdu, katru intonāciju, mīmiku un žestu. Lai ikviens sīkums tiktu ņemts vērā. Viņas to apspriedīs nedēļām, varbūt pat mēnešiem, nekad neizdarot precīzus secinājumus. Un nezaudējot interesi.

Rodžers, savukārt, kaut kad vēlāk spēlējot skvošu ar savu un Helēnas kopīgu draugu saminstināsies pirms sitiena un sadrūmis pajautās: "Bill, Helēnai kādreiz ir bijis zirgs?"

Tas arī ir viss stāsts. Un kā man rādās, tad ar šaipus okeānam dzīvojošajām skaistajām būtnēm ir līdzīgi.