Un vēl sliktāk, ja dēls ir jaunākais bērns ģimenē. Tad meita dabūt pienākumu varzu un neko viņai neļauj, bet dēls tiek ne vien pie sava ikdienišķā lutināšanas, bet arī pastarīša prieki tiek. Un pieaugušo dēlu (22 gadi) joprojām sauc par luteklīti!! (Laikam jāiet ar kādu aprunāties - bērnības trauma)

Un par tēvu - ir labi, ja tāds ir, vismaz no kāda lutināšanu var izmanipulēt, diemžēl, mana vecuma meitenē reti, kurai tas tēvs bija (miris, nodzēries, vnk aizgājis no ģimenes u.t.t.)

Labi atdzīšu. Sasāpējies man šis jautājums. Sievietēm jāatopas, kā viņas audzina dēlus. Tak nevienai tāds caurkritējs vīrs nebūs vajadzīgs un ne visas gribēs to pieaugušo cilvēku vēl audzināt par vīrieti.