lietuts ([info]lietuts) rakstīja,
Šitais posts mani uzvēdīja uz rindām, ko es pati pie sevis regulāri mēdzu skaitīt šādos brīžos:
"... Vēl gribas pagulēt, bet pulkstens zvana, Vēl gribas pasēdēt, bet darbs liek celties, vēl gribas ciemoties - bet vilciens aiziet... Vien šūpulī un agrās bērnu dienās mēs varbūt laiku drīkstam saukt par savu. Bet, jo mēs tālāk aizejam no vietas, kur mācījāmies pirmos soļus spert, jo retāk drīkstam teikt: - Šī diena mana! Es rīkošos ar to pēc sava prāta! -
Un vēl laiks pieder ļoti veciem ļaudīm, pavisam nevarīgiem sirmgalvjiem. Bet pusceļā starp šūpuli un kapu mums laika nav, mums laika vietā - dzīve (šis dažkārt haotiskais maisījums, ko veido pienākumi šķietamie un īstie un godkāre, un skaudība, un dusma, ka otram treknāks kumoss gadījies...)."

(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
( )Anonīms- ehh.. šitajam cibiņam netīk anonīmie, nesanāks.
Lietotājvārds:
Parole:
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:

Gandrīz jau aizmirsu pateikt – šis lietotājs ir ieslēdzis IP adrešu noglabāšanu. Operatore Nr. 65.
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?