es vienam padsmitgadīgam puišelim darbu izgādāju. nu jau pasen sanāk, bet toreiz kādu laiku gadījās viņu pa brīžam satikt un parunāt - po dušam. tad nu vienā šādā reizē šams stāsta, ka trīsdesmit tas esot vecums, kad jāmirst nost, ilgāk dzīvot esot bezmaz vai noziegums pret cilvēci un tā tālāk un tā jo projām, kamēr es neizturēju un apjautājos - tad Tu saki, ka man pēc gada jānomirī... ij daļše šams savsem afigevšij, ka tā nu neirot domājis un ka es taču vēl neirot vecs un vispār es viņu esot pārpratis, jo viņš to visu tikai par sevi un uz sevi esot attiecīnājis un neuzvienucitu...