Uldis Ģērmanis atgādina
1. Nekur nav teikts vai rakstīts, ka latvietim neizbēgami jābūt vientiesīgam.
2. Latviešiem jāatbrīvojas no lētticības un vientiesības.
3. Latvieši pārāk bieži ir bijuši dažādu pavēļu un rīkojumu izpildītāji un izdarītāji, bet pārāk maz domātāji un plānotāji.
4. Jo neticamākas un neiespējamākas lietas kāds sludina un apsola, jo lielāki sekotāju un bari tam rodas.
5. Ko cilvēks apzinās un izprot, to vienmēr iespējams labot.
6. Ir divas iespējas raudzīties uz pasaules lietām; tā, kā tas ir un notiek vai arī tā, kā mēs vēlētos, lai tas notiktu.
7. Visās lietās jācenšas pēc vienkāršības un skaidrības.
8. Gudrība nepielīp.
9. „Mazs” un „liels” ir ļoti relatīvi jēdzieni, kas saistīti ar aktuālā momenta īpatnībām.
10. Kas gan var cienīt tos, kas necienī paši sevi.
11. Mēģināt kādu parādību izprast ir svarīgāk nekā to pelt vai slavēt.
12. Cerības uz kaut kādu „kompromisu ar bendi” pieder pie cilvēcisko ģeķību un defaitisma visaugstākajām izpausmēm.
13. Nezūdīsimies un velti nežēlosimies – raudātāji un čīkstētāji nevienam nepatīk.
14. Latviešiem jāiemācās visas lietas un norises izvērtēt no latviešu un nevis svešo gudro kungu viedokļa.
15. Latviešiem Jācenšas visiem spēkiem izvairīties un neļaut sevi izmantot svešu kungu un svešu mērķu labā.
16. Mūsu izmantotāji vienmēr cildinājuši latviešu cīnītājus kā labu un derīgu materiālu un drosmīgus karavīrus. Mēs varam par to tikai rūgti pasmaidīt.
17. Vēstures gaitā latvietim vienmēr iepotēta paklausība un bijība pret kungiem, pazemība, pieticība un strādība: ar visādiem līdzekļiem tam iedvesta mazvērtības sajūta.
18. Latvietis netic saviem spēkiem un cieš no mazuma kompleksa.
19. Latvieti mēs redzam dažādu laikmetu maiņās ar cepuri rokā, ar līku muguru, ar sieciņu padusē, bet blēdīgu smīnu ūsās.
20. latvietis ir gatavs aprunāt, apsūdzēt un nodot citus, ja pašam kas atlec, bet bieži vien arī, ja nekas neatlec – aiz paraduma.
21. Latvietis ir izdarīgs, izturīgs, centīgs – nereti pārcentīgs – visādās sīkās blēdībās izmanīgs – dažkārt arī zaglīgs – bez solidaritātes un lojalitātes pret saviem kārtas brāļiem, jo „katrs rauj, cik var un kur var.”
22. Pārāk daudz latviešu piedalās un atbalsta politiskos murgus.
23. Latvieši pārāk bieži mēdz cerēt un gaidīt visu no citiem.
24. Latvieši kā čaklas darba skudras daudz ko savāc un uzceļ, bet tad atčāpo kāds viltīgs un badīgs skudrulācis un pievāc gan visu sarūpēto, gan arī pašas skudras.
25. Pēdējos brīvvalsts gadus dzīvojām autoritārā iekārtā, kas mūs joprojām diskreditē pasaulē.
26. Mums nav jāmeklē atbalsts pie reakcionārām aprindām, kas mūs pašus tikai kompromitē.
27. Mums nav jāgaužas par savu mazumu un nevarību.
28. Tauta, kurai ir savi varoņi un kura tos neaizmirst, nav salaužama.
29. Mīlēt savu tautu nenozīmē nicināt citas.
30. Mēs nu reiz esam tādi, par kādiem vēsture un nemitīgie likteņa triecienu mūs veidojuši.
31. Kaut arī Latvijas neatkarības posms (1918-1940) nav bez savām kļūdām un maldiem, tas vēl aizvien ir pats spožākais latviešu vēstures posms. Šo lielo vēsturisko sasniegumu neviens vairs nespēj ne atņemt, ne iznīcināt. Nekāda vara to nespēj izdzēst no vēstures lapaspusēm.
32. Bez naida un uztraukuma jāturpina pacietīgs izskaidrošanas un apgaismes darbs, lai mūsu zaudējumi nākotnē būtu pēc iespējas mazāki.
33. Mums jāizturas pret saviem vārdiem un darbiem atbildīgi. Visas mūsu muļķības un neapdomības var tikt vērstas pret mums pašiem – mūsu tautu un valsti.
34. Darīsim savu darāmo ar jautru un spītīgu prātu – nekad nezaudēsi humoru!

Šķiet, ka vēlēšanām tuvojoties, šo atkal der pārlasīt. Mums atkal jau sola un solīs vēl daudz vairāk.