Manu sievu sauc Moriss
Tā kā hokeja kaislības man monopensuālas, vakar gājām uz teātri. Nē, ne par spīti hokejam, vienkārši biļetes bija jau pasen nopirktas. Uz Daili, uz "Manu sievu sauc Moriss". Izrāde pamazām iet uz dzīves cikla beigām, tāpēc rādīta tiek pareti. Skatītāju bija pilna zāle, pat daudzas papildvietas bija aizņemtas.
Bet nu par pašu izrādi. Piedauzīga! :) Spēlē tikai vīrieši, izņemot Ievu Pļavnieci, kas arī spēlē, bet tieši nepiedalās izrādes darbībā uz skatuves. Viņa dzied un visai erotiski spēlē ērģeles, kas novietotas pašā skatuves priekšpusē, pazeminājumā skatītāju zāles grīdas līmenī. Bet uz skatuves pa lielam ir tikai veči. Un spēlē gan veču, gan veceņu sieviešu lomas. Un dara to makten piedauzīgi, jo visu laiku prātā nāk asociācijas ar kādiem stereotipiskiem pediņiem. Bet nu no otras puses - arī kāda grūti tverama robeža netiek pārkāpta, un izrāde ir reāli rēcīga. Dzirdēju, kā aiz muguras divas cienījama vecuma kundzītes pārtraukumā sarunājās - kaut ko tādu savā mūžā vēl nebiju redzējusi! - bet nākošajā cēlienā atkal elsa, pukstēja, vaidēja un skaļi smējās :)
Ja pavisam īsi - kaut arī ne sevišķi iebraucu, ko režisors ar šādu traktējumu gribēja pateikt, bet izrāde patika. Bija jautri.

:)