Es vienmēr kaulējos. Bet ne jau ar pārdevējām. Ar meitu. Par to, ko un cik daudz pirkt. Ja viņai ļautu vaļu, mājā nevarētu apgriezties no viņas drēbju kaudzēm, un arī tas viņa pukstētu, ka nav ko vilkt mugurā. Un arī to, kas jau ir, nevīžo kārtībā uzturēt. Aizmirst izmazgāt, aizmirst kārtīgi nolikt u.t.t. Un vēl man nepatīk, ka apģērbs un visādas mantas pārāk stipri kalpo par sociālā statusa simbolu klasē :(( Nu negribas tur jaunu sacensību provocēt.