Bailes nogalina visu. Pilnīgi visu. Tad kad sāc baidīties no zaudējuma, tu jau esi zaudējis, no neizdošanās - tev jau neizdevās. Tajā brīdī, kad tu sāc baidīties no nāves tu jau esi miris! Ne fiziski, bet dvēselē tu esi jau līķis.
Ir dažādi cilvēki un dažādas ir arī viņu attieksmes pret agrāk nesatiktiem cilvēkiem. Mana sākotnējā (defaultā) attieksme pret cilvēku vienmēr ir bijusi kā pret godīgu, uzticamu cilvēku līdz brīdim, kamēr viņš ar savu vairākkārtēju rīcību nav parādījis, ka tomēr tāds nav. Savukārt, kādu laiciņu atpakaļ, man bija ilgstošāka saskarsme ar kādu meiteni, kura uzskatīja, ka "visi cilvēki ir 3,14dari, kamēr viņi ilgstošākā laika posmā nav pierādījuši pretējo". Personīgi mani šāda attieksme aizvainoja, kā rezultātā es ar laiku, attieksmē pret viņu, arī kļuvu 3,14darīgāks nekā sākotnēji. Galu galā - kāda jēga censties, ja rezultātā, dari ko darīdams, tik un tā dabūsi pa dirsu. Un jau izsenis arī ir zināms, ka katrs cilvēks, ko meklē to arī atrod. Meklēsi kādā cilvēka labo un to tur arī ieraudzīsi, meklēsi slikto - un arī tas tur pat vien jau būs. Līdzīgi kā tajā indiāņu fabulā par 2 vilkiem, kuri kaujas - uzvarēs tas kuru barosi.
Kaut kā, baigi garš ievads sanāca. Patiesībā gribēju rakstīt, ka laika gaitā esmu nonācis līdz tādam kā uzticamības bonus-malus. Katram nepazīstamam cilvēkam, kaut kur, kādā apziņas nostūrī, tiek piešķirta kaut kāda uzticamības pakāpe, kas nav ne gluži pati augstākā, ne arī pati zemākā, bet raugoties pēc deguniem un citām pazīmēm, kaut kur krietni virs vidus, jo lai arī cik nebūtu dabūjis vilties cilvēkos, tomēr laikam esmu palicis nelabojams optimists. Un tad laikam ejot un saskarsmei turpinoties šī uzticmības klase vai nu paaugstinās vai arī pazeminās tā arī, iespējams nekad, nesasniedzot galējās "1" vai "17" vērtības.
