Sapnis

Ir vēla vakara krēsla. Sēžam mēs divatā ar Krēgeru "Apsītē", maziem malciņiem dzeram viskiju. Pēkšņi ienāk mikroautobusa vadītājs un Krēgeram saka, ka gar viņa autiņa durvīm 2 nepazīstami tipiņi krāmējas. Mēs tūlīt ejam ārā skatīties - jā točno, ir 2 gab. Es taisos iet pāri ceļam bet viņš saka "pagaidi vienu mirklīti, es tūlīt". Aizdedzinu cigareti, un gaidu. Tikmēr ceļa otrā pusē viens no zēniem krāmējas ne vairs gar durvīm bet jau pa mašīnas bardačoku. Cigarete vēl nav nopīpēta līdz pusei, kad jau nāk Krēgers - garā ādas mētelī pāri par ceļgaliem ar augstu apkakli "a la Matrix". No milzīgas kabatas drusku ārā redzams ar zilo izoleni notīts ieplaisājis kalašņikova laides gals. Viņš izvelk automātu no kabatas un sniedzot man saka "Ņem! Tas Tev". Es, nodomājis ka viņš joko, nepasniedzos satvert un kalašņikovs grabēdams nokrīt uz apledojušās taciņas. Krēgers pats pieliecas, paceļ un vēlreiz dod to man. Un tikai tad es ievēroju ka viņam otrā kabatā ir vēl viens tāds pats tikai nenotīts ar izoleni. Tikmēr jau ir satumsis pavisam un mēs ejam pāri ceļam pie mašīnas otras puses, kur vēl joprojām krāmējas abi durvjlauži, viņš gar aizmuguri es gar priekšu. Pieeju es pie puiša kurš notupies pie blakussēdētāja durvīm vandās pa bardačoku, iespiežu stobru mugurā starp lāpstiņām un saku "Čau". Taču šis fiksi apcērtas un iepūš man ģīmī kaut kādu aerosolu - vroģi asaru gāzi. Neko neredzēdams nolaižu stobru zemāk - kaut kur pret olām un nospiežu mēlīti. Taču gaidītā viena šāviena vietā atskan ta-ta-ta-ta, stobrs raujas uz augšu pari zaglēna krūtīm un galvai, es zaudēju līdzsvaru, mēģinu kāpties atpakaļ lai noturētos kājās, taču tas neizdodas. Es krītu un ... ... pamostos.