Kāpēc daudzskaitlī - "viņas"? Viņa. Esmu regulāri katrā vai gandrīz katrā no iepriekšējām tikšanā reizēm teicis "Ja saistībā ar bērnu ko vajag palīdzēt, saki", gan arī ziņas sūtījis ar tādu pat domu. Atbilde visbiežāk neseko vispār, vai arī, ka neko nevajag. Patiesībā es ar prieku piedalītos meitas aprūpē, ja vien no otras puses tiktu izrādīta kaut mazakā ieinteresētība tajā, lai es arī būtu lietas kursā par kādām aktuālām vajadzībām. Agrāk esmu arī centies pats uz savu iniciatīvu kaut ko darīt vai gādāt, taču līdz šim tas viss ir vai nu "nolikts", kā nekur nederīgs vai arī vispār netiek nepieminēts, it kā nekas nebūtu noticis. Tāda sajūta, ka visu ko es cenšos priekš viņām darīt, viņa redz tā it kā sirdī būtu iedūrusies Sniega Karalienes lauska. Šobrīd, kad tuvojoties meitas dzimšanas diena, kļuvu neatlaidīgāks, beidzot sāka atbildēt uz ziņām, pēc gan janvārī, gan februārī manis sūtīto SMS ignorēšanas. Taču sarunāt kādas tikšanās, kuru laikā es varētu arī mēģināt saprast kāda Dz.D. dāvana meitai varētu būt gan noderīgāka, gan vienlaikus arī viņu vairāk iepriecināt, gan jau marta beigās, gan šī mēneša sakumā neizdevās.
Viņas stratēģija ir mani un manu saskarsmi ar meitu vienkārši čakarēt. Tā Kaut kad tika sarunāts, ka lai satiktos šķēršļus neliks, tikai ja iepriekš tas tiks saskaņots. Ok, labi. Ja viņai tas nepieciešams lai plānotu savu laiku, man nekas nav pretī, saskaņošu. Un tad šī saskaņošana tiek sākta vilkt 2 nedēļu garumā. Es aizrakstu SMS un tad 2 dienas gaidu atbildi. 5 minūšu laikā aizrakstu nākamo un atkal 2-3 dienas gaidu nākamo atbildi. Kad beidzot saskaņots, tad man vai bērnam sanāk saslimt un var sākt visu no jauna. Šis gan bija murgainākais pagājuša gada piemērs. Bet pēc tādas skaņošanas protams, ka vēlme kaut ko skaņot uz kādu laiku apsīkst. Uzturlīdzekļus? Nē neesmu maksājis. Tam ir savi iemesli un sava priekšvēsture, kuru diez vai sapratīsi bez īpašas paskaidrošanas. Kaut kad, kad jau nedzīvojām vairs kopā, bet vēl daudz maz komunicējām, tiku padzirdējis, ka viņai no mazkustības veselība pasliktinās un vajadzētu kādas sporta nodarbības, bet netiek, jo nevar bērnu atstāt. Nopirku bērna velo sēdeklīti priekš viņām abām ar domu, ka pati varētu izbraukt svaigā gaisā izkustēties un bērns nebūtu jāatstāj. Man šķiet ka vienīgās reizes kad tas sēdeklītis tika izmantots bija, kad es tur ciemojos un pats arī meitu pavizināju. Esmu viņai piedāvājis bērnu vest uz jogas nodarbībām, kuras pats savulaik apmeklēju. Tam viņa nepiekrita. Šoziem kaut kad janvārī vai februārī, piedāvāju aizvest uz slēpošanas apmācībām. Arī tam nepiekrita. Viņa vispār praktiski nekam nepiekrīt, ko es varētu ieguldīt bērna attīstībā.
Par kādu uzturnaudu te vēl var būt vēl runa, ja viņa nepiekrīt pasākumiem kuros es varētu viņas dzīvi reāli atvieglot un nepastarpināti investēt tieši bērnā. Un arī tas, mainoties apstākļiem, varētu tikt pārskatīts.

Uh, kaut kā gari sanāca šoreiz. Kaut gan Tu droši vien tāpat neizpratīsi mūsu sarežģīto komunikāciju. Patiesībā es pats visu laiku cenšos saprast ko un kā darīt lai visi būtu laimīgi, bet neko nesaprotu.