19. Aprīlis 2011 (10:05)

Vikingu karotāji, lai uzkurinātu dusmas, pirms došanās kaujā, koda savos vairogos līdz zobi tankšķēdami lūza, līdz no sāpēm un naida sāka putas pār lupām nākt. Un tad viņi tādi satrakojušies aurodami skrēja virsū saviem naidiniekiem un sita tos kā tādus trakus suņus ... vai arī mira paši sāpes un žēluma nejuzdami.

Tā arī mūsdienās ļauži, ja grib kādam riebīties, vispirms uzkurina sevī dusmas, atcerēdamies visvisādus sīkākus un ne tik sīkus (reizēm arī iedomātus) pārinodarījumus, lai nejustu žēlumu pret pretinieku.


Bet reizēm notiek arī citādāk - Kad otram tiek nodarīts pāri neviļus, nejauši, netīšām, aiz neapdomības, un galu galā arī aiz stulbuma, tad reizēm sāp arī pašam, bet lai nebūtu jāpazemojas atzīt sava kļūda, un galugalā iespējams arī jālūdz piedošana, tad paši sev iestāstam, ka tas otrs ir sliktais un pats bija vainīgs un galugalā tāpēc ir JĀSIT VĒL!

Ak vai cik stulbi
Ir nosist gulbi
Bet stulbāk vēl ja vēlāk žēl
Tad ir tik velnišķīgi stulbi - ik rietā sarkans gulbis kvēl
Tik stulbi kvēl
Ka jāsit vēl
/Māris Melgalvis - Balāde par gulbi/