Izlasīju subj. Lai arī grāmatā aprakstītais periods bija tas, kurā arī es pa bišķim klausījos metālu, un bija arī daži (kādi 2 vismaz) draugi, kuri bija zvērināti trešisti un vēl kādi pāris kuri klausījās H&H tomēr ar atvieglojumu varu padomāt "cik labi, ka man ciešāka iesaistīšanās šajā subkultūrā ir gājusi secen. No abiem "zvērinātajiem" viens pašlaik ir totāli nodzēries un pat sieva, kura kādreiz vēl viņu centās vismaz reizi gadā ievietot kādā ārstniecības iestādē, tagad ir pametusi un atstājusi pilnīgā savvaļā. Otrs atzīmējot savu 24. dzimšanas dienu un kopā ar saviem kolēģiem mežacirējiem malkojot dzimtenīti, uzgāza sev virsū koku. Tagad, ja kāds no tās ģimenes būtu varējis atļauties kaut visvienkāršāko plāksnīti, tur būtu divi vienādi datumi - tikai ar dažādiem gada skaitļiem. Dzimis viņš, starp citu, bija 24. Decembrī - Ziemassvētku vakarā, un bija ļoti gaišs, labestīgs un izpalīdzīgs čuvaks līdz nesāka dzert.

Vispār, kad tā padomā. Ir diezgan lielā mērā jābūt lepnām par savām savulaik izdarītajām izvēlēm. Un nebūtu vis jāgaužas par to, ka neesmu tur kur man pašam gribētos būt un varbūt vēl dažam labām būtu gribējies lai es esmu, bet jāpriecājās par to ka neesmu tur kur varēju būt. Ka nemostos nakts vidū piepīpētā, nekad nemazgātā pritonā starp izmētātiem izsmēķiem no blakus guļošā čuvaka izsauciena. "Eu vecīt, bet tā nāve taču ir zaļa!"

Šoreiz atliek tikai ieņirgt pašam par sevi un savu stulbumu.
Ir pagājusi jau vesela sutka kamēr man pielec tās atsauces uz Parīzi frienlistē nozīmē ko citu kā uz ielas nomestu netīru papīru. Tā iet ka TV neskatās, radio neklausās un ziņu portālus arī vaļā never.