Ķirzakas, pļaķ, smaids
Man te ir viena tāda kolēģīte, kura runājot dikti satraucas, bet tad, nu kad viņa tā ļoti satraucas, viņa sāk uzspēlēti smieties un virpināt savu paprāvo, čirkaino, rudo matu ērkuli.

Ņemot vērā, ka viņa var vārīties cauru dienu, sērfojot pa tēmām nejēgā nesakarīgi, nonakot no kabača līdz vējdzirnavām, viņa arī cauru dienu stulbi ņirdz. Bet tas viss būtu sūds, jo pārsvarā sēžu ar stereo uzaušiem un pietiekami skaļu mūziku tajos, lai to netveramo huiņu nedzirdētu, tātad — tas viss būtu sūds, ja vien viņa piektdienas novakarēs, tā ap četriem, neuzpeldētu pie apvāršņa ar stulbā smaidā pārgrieztu fizionomiju un neuzgruzītu kilotonnu darāmā. Un tieši pirms mirkļa tas jau atkal atkārtojās, un atļaušos teikt, ka tas man ļoti, bļadž, ļoti ļoti besī!