Nupat bija īsa saruna ar Čiepu. Lai gan par sarunu to būtu grūti nosaukt. Vairāk tāds kā piecu minūšu garš monologs no viņas puses. Un es biju pieklājīgs — noņēmis uzaušus, klausījos.
Sēdēju, skatījos viņai acīs, skatījos kā kustās lūpas un man nāca nevaldāmi smiekli. Kodu mēlē, domīgi atstutēju galvu rokās, lai muti neredz, bet asaras no acīm sprāgst, jo visas šīs piecas minūtes neko nesapratu no tā visa, ko viņa man stāstīja un tieši kāpēc.