Šonakt Šerloks bija, Šons O'Konerijs, kaut kāds hercogs, Džekils un kaut kāds monstrs bez Džekila, tikai briesmīgāks. Šitāds tas vēl briesmīgākais bija.
Tāds trilleris un drāma, ka par maz nelikās.
Lifts, piemēram, pārvietojās ne tikai vertikāli, bet visos iespējamajos virzienos. Tas bija baisi svarīgi, jo tas trakais monstrs un Džekils bija izmukuši no apcietinājuma un plosījās pa kādu ēku. Īsāk sakot, man, Šerlokam un O'Konerijam bija viņi jānoķer. Jā, un jāizglābj kaut kāda daiļava.

Pret rītu apstājāmies pie hercoga pils, jo tā bija vienīgā drošā vieta, par kuru Džekils un briesmīgi briesmīgais neuzzinātu. Abi nelabie bija nikni un dzina mums pēdas, tak mums bija nepieciešams patvērums, lai noorganizētu notveršanas brigādi un izpīpētu shēmu. Iegāzāmies pie hercoga tieši brokasta laikā. Hercogs viss tāds majestātisks purpura peldmētelī, vecs, smalks vīrs, kurš jāuzrunā uz "Jūsu augstība". Šerloks viņu tā kā pazina.

Bet tā māja, kurā sākumā tvarstījām abus naidniekus, bija tāda milzīga biroju ēka. Un tie lifti!
Lūk, izglābu daiļavu 16. stāvā, bet tur Džekils viss tāds pats dusmīgākais visā Austrumkaukāzā. Iesprukām liftā un metām uz pirmo stāvu, tak sapratu, ka sātans ir noķēris manu nodomu, un jau 14. stāvā elpo pie lifta durvīm, tik neuzspēja atvērt. Skaidrs, ka būs gauži, ja nobrauksim uz pirmo stāvu. Un tad es nospiedu pogu uz 33. stāvu, tad uz 13., un tad uz 2. Lifts aizspolēja uz pavisam citu ēkas korpusu, velns sazina kadā veidā, rotējot un griežoties.

Pa vidu vēl šādi tādi savādāki pavērsieni. Tur, piemēram, kaut kādām divām citām izglābtajām bija japalīdz noblēdīt kaut kādu smaržu patentu, bet tas tur tā, paralēlā sižeta līnija.