Jau gadu esmu RLB priekšsēdis un esmu sapratis, ka neko vairs nevaru glābt. Raugoties uz iznīcību, kas valda mūsu Māmuļā, esmu palicis bez matiem un bārdas. Bērni mani nav redzējuši jau mēnešiem ilgi, un vietu manā laulības gultā aizņēmis kāds cits, kurš nav RLB priekšsēdis. Mana dzīve ir izpostīta, bet postam galu vēl neredzu.

Biedri ir gaužām veci un pamazām izmirst. Nāk pilnsapulce, un es nezinu, kā viņus dabūt augšā pa trepēm, jo lifts ir salūzis. Pēc katras domes sēdes Kluba zāle pilna ar izbirušajām smiltīm. (..)