Par tanku un kaķēniem
Nedēļas nogalē viesojās vecāki un, kaut kā garam ejot, muterīte izmeta, ka esot izlasījusi filmas sižeta aprakstu, kuru kaut kad miegā lūrēju. Nu un satraucās māmiņa, ka man smadzenes neatpūšas, un to, ka tas esot slikti.

Nezinu.

Manuprāt, smadzenēm pārslodze iestājas tad, kad tu miglas un lietus laikā piedalies kaut kādā velosipēdistu maskumaratonā, aizbrauc taisni klintī augšā un ar lēcieniem mēģini no viņas nokļūt lejā. Un brīdī, kad līdz zemei palikuši vien kādi metri 20, tu atceries, ka dzelzs rumaks palika klints augšā, bet nākamais lēciens draud ar roku, kāju salaušanu (tas labākajā gadījumā), nekas cits neatliek, kā sēdēt stresa pārņemtam uz klinšainā izvirzījuma un skatīties, meklēt, skatīties un domāt, bet beigās saprast, ka nu ir dimbā — vot, tad smadzenes ir stresā.

Vai nesot uz pleca to pašu vellapēdu pār kaut kādu hesu, balansēt pa zigzagā saliktām metāla sijām, ik pa brīdim, lai nenokristu, pieturēties pie kaut kādām trubām, pa kurām cirkulē verdošs ūdens. Un tad, kad esi šitā aizbalansējies praktiski līdz otram galam, sija sašaurinās, roku dedzina truba kurā iekrampējies, un dzīve vispār pārvērtusies vienā milzīgā rožu laukā. Lūk, tad smadzenes sāk dot trauksmes signālus.

Vai mēģini atšifrēt kaut kādu abstraktu, haotisku, kustīgu animāciju jēgu, kas neizdodas, bet tu atkal skaties viņās un mēģini, mēģini, mēģini, mēģini, atkal un atkal. Vot tad pauris ir jāpārklāj ar aukstā ūdenī mērcētām lupatām, lai nenosvilst.

Bet, kad jau rīta pusē ar kaut kādu zenītartilērijas lielgabalu notriec nupat pacēlušos kravas lidmašīnu, kas mēģina tev nospert cigaretes, konservus un tanku, bet jau pēc brīža tu skrien pa raķetes, kurai iedarbināti visi dzinēji un viņa gatava startam, gaiteņiem, dzenoties pakaļ profesoram, kuru plāno novākt ar azotē esošu kaķēnu palīdzību — tā, lūk, ir kapitāla atpūta, un negribas mosties.