Jaukiņi, jaukiņi.

Pēc kantora nobraucu pie mehiem, lai iepūstu riepās trūkstošo gaisu un blakus krogusā uzņemtu pārīti acu gaišumam. Mājās ripoju jau pa tumsiņu, kad nodevīgie ledus laukumi uz asfalta atmirdz laternu gaismā, bet ziemelis pūš tieši ausīs – abās. Un tad, jau pie pašām mājām, uz viena tāda ledus pampaka, pakaļu – riteņa, ne manu – pameta kaut kur pa kreisi, tak veiksmīgi nobalansēju uz vienas kājas, neizberot sevi pa visu pagalmu.

Pat kaut kāda, kā teiktu inteliģence, satisfakcija.