Nupat, bruņojies ar zīmuli un līmeņrādi, atzīmēju divus punktus uz sienas, lai pēc brīža, papildinot ekipējumu ar triecienurbmašīnu, no kuras, jāatzīstas, drausmīgi bail, jo viņa skaļi rūc, pūš sejā gaisu un liek domāt, ka var nodarīt gauži, izurbinātu divus jaunus caumurus koridora sienā.
Ar slapju pieri un joprojām drebošām rokām uzkarināju spoguli un secināju, ka vakarā dabūšu pa ausīm, jo, vērā ņemot savus auguma parametrus, dažai Lēdijai spogulis var izrādīties maķenīt pa augstu.

Bet ne par to.
Es ļoti ceru, ka urbšanas troksnis uz kādu laiku pabojāja augstāk mītošajam sprinterim dzīvi, kurš, pieļauju, atvelkot elpu intensīvajā Pasaules SkrienPaDzīvokliKamērKaimiņšNojūdzas sagatavošanās posmā, lūrēja «Ну, погоди!». Vai ko nu tur mūsdienās kājā kodēji lūr.