Tajā laikā sēdēju pie melnbaltā teļika un, malkojot valokordīna uzlējumu, satraukuma pilnu pakrūti vēroju notiekošo ekrānā.

Gan tāpēc, ka māmuķītis šancēja ātrajos, gan arī tālabad, ka ielās tika lietotas "klavieres", pēc kurām dažs leģitīms radītājs mājās no ugunskuru vērošanas pārradās saguris.

Taču tas viss ir sūds, jo vienīgās jūtas, kas manī dzīvo no šīm dienām, parādās tad, kad eju garām pilsētas kanālam, kur novietots piemiņas akmens upurim, kurš nelaimīgā kārtā izrādās manas turpmākās dzīves skolotāja labākais draugs.