Nevienam nav noslēpums, ka mazais zemes pleķis, kuru apdzīvo dižciltīgā baltu cilts, ir sētin nosēta ar mārketinga speciālistiem. Viņi visi ir lielāki speciālisti viens par otru, un katrs speciāli speciālāks.

Tā vien šķiet, ka dieviņš viņiem ir iedalījis kaut kādu alternatīvu acu pāri ar papildus iebūvētu grafisko karti, kas spēj izšķirt jautras, jautrākas un ne tik jautras krāsas. Melnus, melnākus un ne tik melnus toņus.

Viņiem ir piešķirts papildus procesors, kurš stundām ilgi, bez alternatīvas dzesēšanas, var tupīt uz divām A4 lapām un kalkulēt to, kas skan labāk: "Uhtibļaķ!" vai "Zaibis!".

Bet, kad viss puslīdz ievirzās finiša taisnē, atskan sakrālie vārdi, un tas nav mīts, nē :"Nu tur viņš paspēlēsies ar krāsiņām".

Tad lūk, šis viss lika pārtraukt uzsākto veselības kūri, kuru uzturēju no gada sākuma, un ieliet kausiņā alus. Vot!