Stacionārais celtnis
Lūk, ko es jums, cienītie, pastāstīšu pie piektdienas.

Dzīvoju es, tātad, divpadsmit stāvu nama vienpadsmitajā līmenī, un šajā sakarā, ērtības nolūkos, izmantoju vertikālo cēlējiekārtu — liftu.
Tad, lūk, šī ierīce ir konstruēta un programmēta tā, ka ja es no saviem mākoņiem laižos lejā, bet tajā brīdī kāds zemāk stāvošais ir nospiedis cēlējiekārtas izsaukšanas pogu, tad kabīne, ar visu mani viņā iekšā, šajā līmenī apstājas, lai uzņemtu pasažieru papildporciju, un šajā brīdī visi labie nodomi, kas bija vērsti uz cilvēku komfortu, tiek prasti aizskaloti atejas sēdkastē. Iemesls triviāls — ja lifts, kas nāk no augšas ir pilns ar ļaudīm, tad zemāk stāvošais indivīds sagaidījis savu kārtu iekāpt pa vertikāli ceļojošajā kabīnē jūtās gauži vīlies, jo nespēj atrast brīvu slotu, kurā ievietot savu miesu. Un ja vēl tas notiek pašā rīta agrumā, tad zemāk dzīvojošajā cilvēka nervu šūnas saņem nākamo spēcīgo triecienu tūlīt aiz бляд, debīlais modinātājs. Un tad viņš noteikti padomā — бляд, atradušu laiku, kad vizināties — un uzkarina veselu blāķi negāciju, kas proporcionāli izdalās uz galvām cēlējiekārtā esošajai tautai.
Bet ja es kabīnē esmu viens, bet ar velosipēdu? Tad šāds zemāk dzīvojošais, atkal neatrodot brīvu vietu, visus lāstus uzkrauj uz maniem vārgajiem pleciem. Un tad man, visā visumā labam, pozitīvam un gaišam cilvēkam, visu atlikušo dienu jāsadzīvo ar zemāk dzīvojošā raidīto negāciju, kuru nolasīju viņa naidā un ļaunumā kvēlojošajās acīs.
Un tad vairs nav tālu, lai pār ceļu pārskrietu melns kaķis un bēšs pūdelis, liekot man visam nevainīgam un bezgrēcīgam gaidīt nākamos, zemāk dzīvojošā izraisītos, sūdus, kas līs pār manu galvu.

Rezumējot augstāk teikto — cēlējiekārtas izsaukšanas mehānisms ir destruktīvs, nepārdomāts un vērsts uz naida kurināšanu līdzpilsoņos.