Bārddzine
Pēc tam, kad biju nogalinājis astoņus nīstākos un korumpētākos cilvēkus trīs štatu rajonā, tai skaitā šerifa brāli, bet pats šerifs sarakstā bija nākamais, tad kopā ar Erkila Puaro dēlu, kura tēvs ņirdzīgi smīnēja no durvju puses, caur milzīgiem pilsētas vēdināšanas kanāliem, no noplūdinātas indīgas skābes apskāvieniem izglābām pusi viesnīcas stāva. Par nožēlu pārējie bija miruši saindējoties no tvaika vai skābes pārsteigti gulēja saēsti savās gultās. Šī skābes noplūde sākotnēji tika inkriminēta man, tomēr pārliecinošie argumenti un fakti veda šerifa durvju virzienā.

Pēc grūtās glābšanas operācijas, kā balvu sev pasniedzu vizīti pie friziera, kuru nebiju apmeklējis savus piecus gadus. Tur, vienā no augstajiem frizieru krēsliem, sēdēja šerifa māsa, kura mani atpazinusi neskopojās ar dzēlīgām replikām :" Es Tev uzdāvināšu miljons kreklus, bet tu nezināsi kurš no tiem būs tev pēdējais!" vai :"Šodien vēl nav tava kārta, bet es zināšu, kad tā pienāks!", to visu pavadot ar greizu smaidu un atņirgtiem zobiem.

Mani frizēt apņēmās padzīvojusi, maza auguma kundzīte. Tā kā nofrizēt vajadzēja ikurāt pāris milimetrus autaugušo pūku, viņa tvēra pēc bārdas naža. Pēc galvas virsas sakopšanas, bet sazin kāda vella pēc atstātajām bakenēm, kuras bija izšņikājusi ornomentā, viņa mani apķēra ap vidukli un sāka valsēt pa pagalmu, kurā atrādās frizētava, kas protams manī izraisīja neviltotu izbrīnu, kas balansēja uz pavisam neērta stāvokļa robežas. Lai vai kā, ne bez grūtībām atbrīvojies no frizieres, devos pie vadītājas sist galdā dūri, atrādīt savas izcakotās bakenes un atstāstīt pensionētās darbinieces izdarības, paralēli norādot, ka tās bakenes arī pats varu iznīcināt mājas apstākļos, tomēr šeit ir principiāla runa par servisu. Manu sūdzību pavadīja ņirdzīgi sēcošā šerifa māsa ar folija gabaliņiem matos.
Respektējot iebildumus, vadītāja pieaicināja pensionēto frizieri, kuru ieraugot vien mana seja savilkās skābā grimasē. Tad friziere ar dziedošiem putniņiem galvā ķēra pēc nu jau neasā naža un ar trulo skuvekli, plēšot ādu, vilka pār izrakstītajām bakenēm, bet uz maniem iebildumiem un mēģinājumiem atraut vecākās priekšstrādnieces roku ar visu nazi no saviem deniņiem, viņa iešņāpa taisni man galvā.

Ar domu, ka par šādu apkalpošanu es nemaksāšu, man acīs viss satumsa un saķēris galvu es noslīgu zemē, atstājot fonā ņirdzīgi šņācošu šerifa māsu ar balinātām šķipsnām.