Redz kā ir — ja man pa priekšu iet smuka radībiņa, kaut vai ar visiem puļķiem ausīs, es saprotu, ka vai nu priecēšu acis līdz izdevīgam manevram, vai viņa tomēr sadzirdēs caur visiem puļķiem manu izmisīgo bremžu klakšķināšanu. Sājā gadījījumā tā ir mana problēma, jo kustības ātrums ir tāds kāds viņš ir.
Bet ja šī pati radība, ar vai bez puļķiem, nāk man pretī, rūpīgi skaitīdama akmentiņus asfaltā, kā rezultātā neprognozējami līkumo, lūk tas ir cūcings un dusmas.
Ir tomēr starpība.