Šņabis? Jā!
Šonakt koncertēju kopā ar Muse — viņiem bija divi konči Rīgā, VEF kultūras pilī.

Ķipa man jāspēlē bija vijole. Bet pirmais koncis izgāzās, jo Belamijam jau pašā koncerta sākumā salūza pedālim statīvs. Divas stundas mēģinājām sačiņīt, bet skatītāji pie trešās stundas sāka svilpt un dziedāt :" Projām jāiet! Projām jāiet!". Karoče — zāle, kas sastāvēja no pārdesmit pensionāriem un vienu kaujiniecisku noskaņotu tirliņu, bija tik faking nikna, ka Muse nakšņoja kultūras pilī, bet es, ar atmazku, ka neesmu grupas pastāvīgais mūziķis, tomēr izlauzos no trakojošo un pievilto apmeklētāju skavām, ar solījumu, ka biļetes tiks kompensētas. Īsāk sakot, pirms otrā konča notika kaut kāda huiņa, ibo pēkšņi atjēdzos kulturas pils zālē; blakus menti, prokuratūra; es esot sniedzis ziņu, ka Muse basists ir vēlējies mani piekukuļot. Es, protams, neko tādu neatceros. Visi trīs Mjūzi uz mani dusmīgi, bet koncim jānotiek. Īsāk sakot, piedos viņi, ja es iztukšošu kaut kādu mistisku Emergency kastītes saturu. Es saku, ka nehuja — neko netukšošu. Belamijs:" Nu tad tev vajadzēs spēlēt arī "mandolīnu" kurai stīgu vietā ir vesels tamborējums, un izdzert šito LSD.". Es saku, ka nekādu LSD nedzeršu. Viņš man sniedz pretī mazu maisiņu ar caurspīdīgu šķidrumu. Es: " Šņabis?". Belamijs :" Jā!".

Es jau izdzēris, kad Belamijs piebilst :" Šņabis ar ..... Nu tad tu redzēsi ko.", un ķiķinot aizet. Īsāk sakot, sākas koncis — es spēlēju vijoli un to mandolīnu pamīšus. Šoreiz zāle pilna skatītāju, 80 gadīgs pāris New Born velk līdzi vārds vārdā. Mana mandolīna skan psihodēliski šizīgos akordos, labākājās 70-to gadu tradīcijās. Belamijs lidinās virs skatuves tādā kā pacēlājā.
Izcauca arī uz biss.
Nākot ārā es kulisēs paslēpu pusizdzertu alu un devos piespēlēt vijoli.