Restorāns «Kannas», hotelis «Annas»
Šis stāsts, ko jums stāstīšu, aizsākās šī gada marta beigās, kad saimnieciskās vienības krāšņā puse, dažādu iemeslu vadīta un saprāta balss bīdīta, atteicās no atkārtotas slaistīšanās pa Londonas ielām un nolēma izmest nelielu loku pa Vidzemes pakalniem un ielejām. Šis stāsts būs par patiesām jūtām un skaudro dzīvi, ar asām izjūtām un laimīgām beigām.
Nevelkot gumiju, pārlēksim uz kādu aprīļa ceturtdienu, kad, sakarā ar vietējas nozīmes svētkiem, somā iemetām zobu diegu un zeķes, globālās pozicionēšanas sistēmai iebarojām koordinātes: 57°11'30.43" N 25°02'52.79" E, un devāmies ceļā.

Nospraustajā punktā — Augšlīgatnes apvidū — ieradāmies visvisādu krauķu un čurkstu korāļu sveikti un Vienkoču parka gaidīti, kur mazā mājiņā sēdošā sārtvaidze kasierīte par diviem latiem no snīpja izsniedza dabas takas karti un palaida mūs ganīties parkā.
Neuzkavējoties bērnu rotaļlaukumā, devāmies pa maršrutā nospraustajām bultām, kas mūs ieveda kokā grebtu lukturu un miniatūru mājeļu (sākot no vienkāršiem namiņiem un beidzot ar Līgatnes papīrfabrikas «Beiwerk» maketiem) nosētā meža pudurī.

Lasīt vēl »