Vella pulveris
Ir ierastas darba dienas novakare. Saule lēnām slēpjas aiz pilsētas mūriem, iemērcot ielas krēslā un ļaujot laternu gaismām uzsākt savu dežūru.
Ar nelielām atpūtām pieturās, pa bruģēto sliežu ceļu šaujas vientuļš tramvajs-kalpotājs, kas, pildot viņam uzticēto misiju, izkaisa pa mājām pēdējos strādniekus.

Trešajā rindā, durvju pusē, pie loga, apkrāvusies ar trīs paprāviem, melniem, plastmasas masiem un vienu, spieķī iekārtu, drēbes kuli, sēž padzīvojusi večiņa. Seju vago dzīves atstātie grāvji, bet apaļās ačteles stiklaini veras logā.
Nedaudzie līdzbraucēji sēž drošā attālumā no večiņas un ik brīdi uzmet tai ātru skatienu, kad nočab maisi vai spieķis, ar iekārto drēbes paunu, atsitas pret grīdu, izsitot no takts tramvaja sliežu klaudzienus.

Nakamajās pieturās iekāpušie, izliekoties nemanām večiņu vai demonstratīvi apejot to, kā tādu sapuvušu ābolu labi iekoptā angļu mauriņā, pievienojas pārējiem pasažieriem.
Līdz kādā pieturā iekāpj labi ģērbies vīrietis ar tumši brūnu portfeli un sarkanu šalli, kas bezbēdīgi apmesta ap kaklu nokarājas pār plecu. Viņš apsēžas blakus večiņai, kuras sirmos matus sedz rakstains lakats, bet raksti saglabājušies nevainojami nolasāmi, un, iespiedis seju večiņas adītās jakas segtajā plecā, izpilda dziļu ieelpu.
Tas neatstāj vienaldzīgus nogurušos pasažierus un tie velta abiem līdzbraucējiem nedalītus acu skatienus.

Pēc mirkļa večiņa pagriežas pret vīrieti, kurš nu jau stalti sēž un ar apmierinātu smaidu uz lūpām skatās nekurienē, atver maisu, un izņēmusi kartona kārbu sniedz to apskurbušajam vīrietim.
«Vaļas pulveris Шайтан,» omulīgi smaidot saka večiņa.