Divdesmit trešais
Šorīt, atverot acis, sajutos vairāk vīrietis, nekā citus rītus, un, paskatījies pa logu, sveicu draiskās sniegpārslas, kas balerīnu grācijā virpuļoja aiz stikla.
Apvilcis vīrišķīgus šortus izgāju uz lodžijas un paskatījos uz hantelēm, bet tad atkal pievērsos logam. Tā vairākas reizes mainījis skatienu no hantelēm, nu tādām pasmagām — vīrišķīgām, uz logu, iegāju atpakaļ viesistabā un noregulēju televizoru uz sporta ziņām.
Fonā skanot sporta apskatam, bet prātā kavējoties pie hantelēm uz lodžijas, iegāju virtuvē, kur paskatījos uz kausiņu dzintarkrāsas dzēriena, un vīrišķīgi, vienā rāvienā, izdzēru puslitru atdzesētas piparmētru tējas bez cukura.
Platiem soļiem mēroju ceļu uz sanmezglu, kur pēc ūdens kūres, ar vīrišķīgu mieru, nopētīju pāris dienas nekopto bārdu. Pārmaiņus skatoties uz bārdas dzenamo iekārtu un spogulī redzamajiem rugājiem, apģērbos.

Vēl nenonācis trolejbusa pieturā, es pieņēmu vīrišķīgu lēmumu — šodien, par godu zīmīgajam datumam, nebraukt ar 17. , bet gan darba gaitās doties izmantojot 23. trolejbusu. Turējis sev doto goda vārdu, izkāpu Čaka ielas pieturā, no kuras vīrišķīgā gaitā mēroju ceļu līdz Brīvības ielai, nepievēršot uzmanību ēku kristāla rotām — lāstekām.

Šobrīd, dzerot kafiju, lai publicētu šo rakstu, ar vīrišķu šarmu cenšos valdzināt klaviatūru. Un līdz ko man tas būs izdevies, es atļaušos nelielu vaļību un nospiedīšu «Enter».