Brīvdabas atpūtas centrs
Jūs zinājāt, ka braucot uz Jūrmalu ir milzīgs brīvdabas atpūtas centrs, ar pieciem golfa laukumiem (katrā 18 bedrītes), vairākiem futbola laukumiem, strūklakām un ko tik vēl nē? Principā viņš ir tik liels, ka visu apgūt vienā dienā nemaz nav iespējams, un tam būtu jāpatērē vismaz nedēļa. Tad nu tā. Šim atpūtas centram, protams, ir vairākas ieejas ar betona kāpnēm un metāla vārtiem, un pie galvenajiem no tiem, zem margām, es slēpju pastkastītes atslēgu. Lai gan, jāatzīst, ka pēdejo reizi izejot pa šiem vārtiem atslēdziņu savācu, jo šķita, ka mani kāds novēro.
Tā, ar atslēdziņu kabātā un elkonī iekārtu grozu svaigi ceptu pīradziņu, sēdos uz motocikla un devos pretējā virzienā. Nonācis pie Kr.Barona un Brīvības ielas krusta apstājos, motociklu novietoju pie ietves un sāku gaidīt pīrādziņu pircējus.
Jāsaka, ka sākumā andele negāja gana raiti, jo tie, kuri brauca prom no centra, steidzās tikt uz tilta, bet tie otri, kuri brauca lejā no kalna, steidzās ātrāk ienirt pilsētā. Īsāk sakot, vieta galīgi aplama jebkādai tridzniecībai. Tomēr man uzspīdēja laime, jo pāri ielai, pretējā mājā, atradās liela picērija, kur strādāja kāds ducis jaunkundžu, kuras šķita izkāpušas no modes žurnālu vākiem. Pirmskara modes žurnālu vākiem. Tad nu tā, un tad, kad viņas visas trīsstāvīgajai stikla fasādei sāka mazgāt no iekšpuses logus un dziedāt, publika sastājās manā ielas pusē, kāri blenza uz meitenēm un piekoda manis tirgotos pīrādziņus.

Izrādei beidzoties attapos, ka neesmu aizslēdzis jahtu, kas bija pietauvota pie lielā brīvdabas atpūtas parka. Tad nu pa galvu pa kaklu skrēju atpakaļ, lai paspētu pirms saulrieta, jo vēl šovakar biju apsolījis pabūt Jūrmalā un pie nepieciešamības uzrakt kāpu zonu.
Steigā paskrēju garām galvenajiem vārtiem, bet štrunts ar tiem, jo pastkastītes atslēdziņa man bija jau kabatā, un atģidos pie rezerves ieejas, uz kuru veda asfaltēta taciņa, kuru ieskāva divus gadus nepļauta un savēlusies zāle. Bet uz saulē sasildītās taciņas atradās vesela čūsku satiksme. Lielas un maziņas, kā pie sarkanās un zaļās luksoforu gaismas, devās vienā virzienā – uz rezerves ieeju. Basām kājām un drebošu sirdi es starp viņām uzmanīgi laipoju, lai sveiks un vesels sasniegtu galamērķi.
Praktiski nenokurienes uzradās profesors baltā uzsvārcī, un smaidīgs mani sveicināja. Verot vaļā ieejas durvis atņēmu sveicienu un, pieklājības pēc, palaidu profesoru pa priekšu. Tajā brīdī mums garām aizslīdēja pāris metrus gara, brūna un gofrētam kartonam līdzīga čūska. Aiz izbīļa, bet klusu, iečukstējos :" Kas par čūsku!". Profesors smaidīgs pagriezās pret mani un tikpat izbrīnīts noteica :"Kas par čūsku!". Punktu pielika pati čūska, kas uz brīdi apstājās un, pagriezusi galvu pret mums rādot savu šķelto mēli, nošņāca :" Kas par čūsku!". Pēc kā, itkā nekas nebūtu bijis, aizlocījās aiz elektrosadales skapjiem.

Nonācis nosacītā kāpņu telpā, atsveicinājies no profesora un saticis apkalpojošo personālu apvaicājos par to, kā no šejienes iespējams iekļūt lielajā brīvdabas atpūtas parkā, kur ir pieci golfa laukumi (katrā 18 bedrītes), vairāki futbola laukumi, strūklakas un kas tik vēl nē. Personāls man norādīja uz liftu, kura durvju augstums beidzās man pie zoda, un aizgāja.
Iekāpis liftā, kas vienlaikus kalpoja par skapi dažādiem tīrīšanas un spodrināšanas līdzekļiem, nospiedu pogu ar ciparu viens. Es jutu kā lifts mani sāk celt kaut kur augstu, vismaz 23, vai pat 24 stāvu augstumā. Un tad atkal nolaiž zemē. Atvērās durvis un es spēru soli uz ideāli nopļautā zāliena. Un tad es pamodos.