Skatos ziņas.
Zinu, ka tā nav labi darīt, un nervu šūnas svilst straujāk kā sērkociņa piešķilta pērnā kūla, bet, блять, man raudāt gribās. Un nē, tas nav alkoholis, kas liktu manām acīm asarot kā no krastiem izgājušām upēm palu laikā. Nē, блять, tā ir valdošās kliķes attieksme pret notiekošo.

Ziniet?

Ja pēc 13. janvāra nosodīju tos zildeguņus, kuri bruņojās ar bruģi, tad, liekot roku uz sirds, varu teikt – блять, nav tālu tas brīdis, kad darīšu tāpat. Ar starpību, ka bliezīšu pa pieri konkrētām perosonām, nevis stiklus bojāšu.

Ironija un cinisms ļaudīm nepielec.