Ch.6 — kā dzintars
Mani pamodināja tas, ka kāds man sejā iešļakstīja auksta ūdens strūklu no izsmidzinātāja. Es to nosauktu par piespiedu modināšanu. Tādu, kādu mani vecāki pielietoja brīžos, kad negribēju mosties lai dotos uz skolu. Dzestra ūdens šalts un es biju „kaujas gatavībā".

Es esmu es, taču vairs neatrodos baltajā kubā. Nē. Šis nepavisam nav kubs. Šī ir pilnīgi sveša un man nepazīstama telpa. Jeb precīzāk, krātiņš kādā ļaužu pilnā zālē. Zālē ar sasmakušu gaisu, ar šķebinošu pelējuma smaku, ar cilvēku pūli, kas savā, man nesaprotamā, sistēmā drudžaini mainās ar naudas zīmēm.

Lasīt vēl »