Tikko, braucot trolejbusā, galvā notika tāds kā klikšķis. Un ģīmis savilkās vieglā smaidā. Tad es nodomāju, ka būtu jums jāpastāsta par tām sajūtām manā prātā, bet es sapratu arī to, ka nevienu tas neinteresē.

Un man šķiet, ka šis klikšķis radikālas pārmaiņas neradīs — es turpināšu nekustīgi turēties virs tās duļķainās drazas ar ko pildīts parka dīķis. Kā kociņš no saldējuma «Pols», kuram garām peld konfektes «Vētras putns» papīrītis, izsmēķis un citi mēsli.

Tikai tās sajūtas būs savādākas.

upd:

pat šobrīd, kad mēģinu nopirkt R.E.M biļetes, bet Biļešu Serviss mani sūta dirst, es tikai smaidu.