Then and Now
Ja nekļūdos, tad tā bija 1998. gada vasara. Jā, tas varētu būt deviņus gadus atpakaļ.

Tovasar es kā palīgstrādnieks strādāju lielā celtniecības uzņēmumā. Strādāju lai varētu atļauties iepirkt drēbītes un apmeklēt nemierīgos Baskus, pieķerot vēl daļu Spānijas. Taču stāsts nav par Spāniju vai drēbītēm. Gribu pastāstīt par vienu citu jaunekli, ar kuru sagadījās strādāt kopā.

Kā viņu sauca — vairs neatceros. Iespējams Juris, bet arī tas nav būtiski, tāpēc pieņemsim puisi sauca Juris.
Juris bija izstīdzējis, bezbēdīgs jaunēklis. Varbūt gadu vecāks par mani.
Priecājās Juris par Kaķu Ļeļ un līdzīgām krievu estrādes zvaigznēm.
Vēl Jurim ļoti patika lepoties, ja gadījās iešmorēt balto kopā ar brigādes vecāko. Tādu pusbrigadieri un citiem "īstajiem" večiem. Jā, lai gan tādas izdevības nebija bieži, kopā kādas trīs, taču Juris pēc šādiem mini pasākumiem bija varen priecīgs.

Vēl Jurim bija diži nākotnes plāni. Stāstīja ka mašīnu pirks, firmu taisīs, naudu rausīs, karjeru veidos. Liels vīrs kādreiz būs. Kā draudzīgi paņirgs par mums (melnstrādniekiem), kad būs mūsu priekšnieks. Īsāk sakot, lēja kā no pārpilnības raga.

Kāpēc es to visu stāstu?

Sanāca tā, ka sestdien biju iebraucis automazgātuvē, lai nopucētu savu gangster mobīli. Un ieraudzīju es Juri. Tikpat izstīdzējušu un bezbēdīgu. Tikai šoreiz viņam kājās nebija celtnieku, bet gan gumijas zābaki, un rokās turēja Juris nevis āmuru, bet gan ūdens pistoli, ar kuru reizēm apšļāca savu pārinieku — jaunu puikiņu.