V.D.
Sen senos laikos, kad Pērkonam vēl nedīga bārda un matu daudzumu uz galvas nevarēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, viņam patika Valentīna diena. Vēl vairāk. Viņš to ar nepacietību gaidīja, jo bija jauns un skaists. Un kā zināms, tādiem ir piekrišana. Šajā dienā Pērkons ar patīkamām trīsām sirdī skatījās kā atver slepeno mīlestības vēstulīšu kasti, jo zināju, ka daļa no tām būs rakstītas tieši viņam. Tad Pērkons pasmīnēja zodā, jo bārdas vēl nebija, un saņemtās vēstulītes nolika galda apakšējā atvilktnē, kur tās gaidīja pārējie nieciņi, kas lika Pērkonam mīļi smīnēt zodā.

Tagad, kad pienāk Valentīna diena, Pērkons ir bezgala vienaldzīgs. Tagad Pērkons smīn bārdā, bet nu jau aiz citiem iemesliem. Vēstulītes saņem vienīgi no pacientiem. Tās vairs nav slepenas, un mīlestībā arī neviens neatzīstas.