Mēs stāvējām ceļa malā zem kādas sen pamestas nojumes, no kuras pāri bija palicis vien tāds kā futbola vārtu rāmis.
Bija labi silta vasaras diena, un gar mūsu pieturvietu uz nelielo, meža ieskauto, ezeru pastaigājās ļaudis.
Brīdī, kad uz ceļa pamanījām divus stāvus, pār mūsu galvām pārlaidās pūču bars, un, no saviem nagiem izlaizdamas, mums katram rokās eleganti nogādāja krāsainus papīra dāvanu maisiņus ar spirdzinošiem dzērieniem.

Tas skats bija tāds – raženākais no garāmgājējiem bija līdz viduklim kails, ar simetriskiem tetovējumiem plecu iedobēs. Fredi, kurš jokojot izmeta, ka tie esot cietuma uzgalvji, palaboju sakot, ka drīzāk uzdures.
Lai vai kā, raženais turēja aiz skausta sagumušu ūsaini, kurš nodurtu galvu, ap roku iesietā virvē, sev nopakaļ vilka ieapaļas formas brūnganu autobusu. Tādu, kādi beidzamajos padomju gados kursēja pa lauku rajoniem, vai nogādāja skolēnus līdz tuvākajai kolhoza biešu vagai, uz kurieni nekursēja starppilsētu ikarusi.

Kāds zinātajs teica, ka šāda procesija notiek, kad tiek pieķerts kāds, kurš reibumā vada transportlīdzekli.
Sākumā acīm, bet beigās arī lēnā gaitā nopakaļus, pavadījām šo trijotni līdz ezeram, kur ūsainim tika pavēlēts doties slīcināties ar visu brūngano busu kopā.

Kāds, bet varbūt arī es, to visu filmēja, ejot apkārt ezeram, līdz teju saskrējās ar kādu blondu influenceri leoparda bikini, kura kopā ar savu arodmāsu stāvēja ezera malā pie laternas staba.

Pēc pusstundas bija jādodas tālāk.
Negribējās.