Nesen stāstīju, ka izveicu audzināšanas darbus vietējā ēdnīcā.
Tatad – viss turpinās, tikai nupat es vairs nezinu, kurš kuru te audzina.

Pērkons: Sveiki! Ko Jūs šodien man piedāvātu?
Solvita: Labdien! Nu, šeit nav sīpolu. (rāda uz vistas filejas gabaliņiem iedzeltenā mērcē)
Pērkons: Aha, nu tad griķus un to vistu.

Pērkons saņem šķīvi, kur griķi pārlieti ar mērci, bet starp vistas gabaliņiem rēgojas kaut kas iedzeltens figviņzinkas.
Pērkons nopūšas un, nedaudz īgns, atrod sev brīvu galdiņu.
Pērkons pabakstās pa šķīvi, izlasa tos nezināmos gabaliņus un nedroši, kā sapieris pie bumbas neintralizācijas, kad nevar izšķirties starp sarkano un zilo vadu, nokož mazu kumosiņu. Pakošļā, pakošļā, bet nevar saprast, kas tas īsti ir. Ievelk elpu, saņem spēkus un ieliek visu gabaliņu mutē. Gaidot pašu ļaunako, ātri sakošļā un norij.
Aha, ananass! Nu neko – mēģināsim, padomā Pērkons un iemaisa izlasītos gabaliņus atpakaļ starp vistu un griķiem.