Pērkons ([info]perkons) rakstīja,
@ 2015-01-06 11:54:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Tas notika šonakt, kad pilsētas svētku ietvaros pašvaldības policija rīkoja ekskursiju pa galvaspilsētas gandžas punktiem.

Izstāvot briesmīgi garu rindu, kuras kustību, sadalot cilvēku masas divās puslīdz vienādās daļās, koriģēja maza auguma gruzīns, varēja ieņemt vietu pārpildītā padomjlaiku autobusā (PAZ-672), kādus redzējis esmu tikai laukos. Ekskursijas cena bija apaļi 2Ls.

Mūsu autobusā grupas vadītājs bija slaida auguma policists tā ap 40 un ar gaišu matu ērkuli, bet tas nav būtiski. Sākumā ceļš veda pa Maskavas ielu, Mazā Kalna ielu, bet tad, izmetis līkumu pa Stabu un Ģertrūdes ielu, autobuss nogriezās uz tilta pusi, lai nokļūtu Pārdaugavā. Šajā ceļa posmā nebija nevienas pieturas, toties es lepni paziņoju, ka kādreiz sen sen atpakaļ šeit zināju vismaz trīs "punktus".

Ņemot vērā to, ka Pārdaugava nebūt nav man zināmākais Rīgas rajõns, nepatiekšu, kur tieši ekskursija pieturēja. Tas bija kaut kāds skvērs ar mazstāva apbūvi pa perimetru un laternas stabu pa vidu. Tad nu pie šī staba, starp dažādiem sadzīviskiem sludinājiem, bija piesprausta necila lapele ar uzrakstu "Pasts?".
Zinot ekskursijas tēmu, skaidri sapratu, ka tā ir kāda parole, lai atrastu galamērķi.
To saprata arī policista kungs ar gaišo matu ērkuli, jo apņēmības pilnā solī devās kādas veikalam līdzīgas ēkas virzienā. Ekskursantu bars cerību pilns dipināja līdzi, kamēr visi kopā ievēlās mazā nelielā telpā ar lieliem skatlogiem līdz pašai zemei.

Aiz letes stāvēja nenosakāma vecuma un tautības melnīgsnējs kadrs, kamēr otrs tāds pats mīņājās durvju ailē, kas visticamāk veda uz nelielu kambari vai noliktavu.

— Pasts?, vaicāja policists.
— Emmm, ēēēēē, nē!, novilka melnīgsnējais kadrs.

Šis dialogs atkārtojās kādas reizes piecas, kamēr melnīgsnējais kadrs, kā attapies no sapņa, sita sev pie pieres un ar zināmu akcentu nomainīja savu "emmm, ēēēē, nē." uz

— Ā! Ak tad plcista kngs vad ekskursiu!, atrādot savus zelta priekšzobus, teica melnīgsnējais kadrs, un piemiedza ar aci tam otram, kurš stāvēja durvju ailē, kas veda uz velns viņu zina kurieni. Viens mirklis un ailē stāvošais nozuda, lai pēc otra mirkļa atgrieztos ar paprāvu maišeli zināmu zaļumu kunkuļu.

— Nu re! Cita lieta!, smaidot un mums pievēršoties teica policists.

Paņēmis maišeli ar zināmajiem zaļumu kunkuļiem, viņš mūs izvadīja atpakaļ skvērā, interesentiem izdalīja pa krietnai saujai maišeļa satura, sasēdināja atpakaļ autobusā un nogādāja ekskursijas sākumvietā, lai uzņemtu nākamo grupu.

Vēlāk, kad ar Mārtiņu Rītiņu un divām jaunkundzēm, zēžot metāla redeļu gultā, kas lepni tika dēvēta par lidojošo tramvaju, un ar kuru virtuõzi lidinājāmies pa pilsētas šaurākajām ielām, pamanīju, ka deg Pēterbaznīca. Pēc aculiecinieku teiktā, viņa dega jau kādu trešo dienu, tomēr tas neatturēja tūristus rāpties tās pirmajos divos stāvos, kamēr ugunsdzēsēji nopūlējās dzēst liesmas baznīcas trešajā stāvā.

Vai es ierados uz dejošanas mēģināju VEF'ā vairs neatminu, jo, lidojot uz turieni, pazudu starp Mēness ielas rajona pagalmu vārtiem, tamborētiem durvju zvaniem un plānajām pankūkām.


(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:

Gandrīz jau aizmirsu pateikt – šis lietotājs ir ieslēdzis IP adrešu noglabāšanu. Operatore Nr. 65.
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?