as i dream about movies they won't make of me when i'm dead

( what does abbreviation b.s. stand for? panķiki )

un, protams, pašai kaut kas bija jāuzraksta (drīz sākšu sist sev pa pirkstiem)

( sentimentpantiš )

noraudājusies zaļa.

kad atradīsies kāds, kurš man tā liks smieties kā džonijs. un tā raudāt.

varbūt atmetīšu grūpijas dvēseli.

laika ziņas nesola.

p.s. 'blow'

nu kāpēc es nepiedzimu grūpiju un hipiju laikmetā?

es būtu bijusi neaizmirstama penija leina.

saule aciis.
cilveeki metro klausaas paarlieku skalju muuziku.
cilveeki shokolades kraasaa.
sapnji, no kuriem veel arvien ne par ko negribas atmosties.
visas klades aprakstiitas neko neizsakoshaam fraazeem.
praataa naak taadi vaardi kaa mikls, glaasmains un citi. taadi vaardi, kas patiesiiba neeksistee.

mazaa meitene manaa vagonaa ar paarpieaugushu rokassomu un netiikamu parastu maatiskju maati.
jaa, metro veel aizvien censhos izlasiit staastus no sveshaam aciim.
iedomaajies, nekad tak vairs neredzeeshu. vinji aizies. mees sadursimies veel kaadreiz, bet neatcereesimies. jo ko tur atcereeties. garaamejoshus pavirshus veerojumus. un tomeer. tikai metro juutos dalja no pasaules, dziives (..) iepluustot masaa, esmu puulis. un pavisam viena.

aizkorkjeet ausis ar i-podiem metro, noziimee neatziit piederiibu. nezinaat, ka tu esi mehaanikjis ar sviestmaizeem zaljaa koferii, nezinaat, ka tu esi peec alkohola smakojosh ubags, nezinaat, ka tu esi araabu krunkainais tantuks bezgaumiigi koshaa kleitaa, vienos zeltos un jauniibas atminjaas.

reizeem es vinjus necieshu, reizeem dievinu. veel viens pieraadiijums, ka vinji ir es.

ceriņu laikā bārenīte reiba un ģība

ceriņi, saproties, ir nelāga atkarība

interesanti, kāds pamanīja

mlle_wonderland dzeltenīgos burteļus?

naktīs pamostos un uzkāpju uz jumta. tāpat vien. izdzeru glāzi vīna virs rīgas, un tik viena visā gaismu-zvaigžņu tumsiņā jūtos piederīga. pasakas par pasakām, kam vieta ir grāmatās apņurcītiem stūriem. nē, dzeju rakstīt neprotu. aizsvīdušā spogulī ierakstīt pāris vārdus. peidžeru laikos piezvanīju operatorei, lai pati saņemtu atzīšanos mīlestībā. dumji skumjās dienās.

vudijs allens, bērzu sulas, buratīno, mēness aptumsums, kāmīša brokastis, vasaras lietus, pirkstu gali.

pēc daudziem gadiem starp vecām grāmatām atrast nekad nenosūtītu vēstuli.

sniegs skropstās un lietuslāses uz vaigiem.

galvā nemitīgi skan bītlu versija par zemenēm, bet juris šī rīta ievā paziņo, ka sievieti patiesi var pārsteigt, iedāvinot svarus. citāts iederas starp salkanīgām rozēm un rozīgu salkanumu.

vēl joprojām līst.

visas spēles uztveru kā krievu ruleti, raudu tikai un vienīgi sarunājoties ar vienu cilvēku, toties pietiekami, lai kompensētu pati sevi, smaidīt es kādreiz atteicos, jo nepatika mani zobi (nepatīk vēl joprojām, bet tagad tāpēc biežāk lecos, ar domu- izsitīs, tikšu pie citiem), ļoti gribu uz latviju, bet gribētu vēl vairāk nebijis tur viņa vai vismaz bijis pa īstam, es gribu vārtīties sniegā, es gribu ieelpot mazās matu smaržu, vēl es gribu cept piparkūkas, savu wonderland gultasveļu, nosalt uz jumta, kad pār rīgu snieg, vai vēl labāk- nenosalt, jo esmu aizņēmusies kādu kas sasilda, kamīnu, karstu šokolādi, kaķus pie kājām, iet gulēt ar sajūtu, ka vērts pamosties, cimdus, es gribu valkāt cimdus un pazaudēt peļķēs, es gribu dzert lētu šņabi ar saviem černobiļas zaķēniem, es gribu kādu apkampt un negribēt atlaist, ne tās muļķīgās pārbučiņas, kas neaizskar ādu vai, ja aizskar, tad lai karātos sausā gaisā kā provokācija, virszemes transportu, jūru, zili atsalušus kāju pirkstus, iemigt siltumā, iet uz kino un lasīt ģērbēju vārdus, es gribu tēvē maximas reklāmas, es gribu mājās, es gribu piederēt tā, ka mani atraujot, būtu kā atraut biti no koduma vietas. es gribu brīnumsvecītes, un pat ja nemāku pierakstīt izmisumu, tad sadzirdu pati, jā un jā un jā, es būšu sestdien pie tevis, un un un izlikšos, ka esmu pie vietas.

hemingveju citējot, parīze tā vai tā ir ar mani.

bet ko gan cenšas apmuļķot meitene, kas asarām acīs lūdzās, lai viņai spānijā uz jāņiem ar lidmašīnu atsūta savītušas margrietiņas.

es reiz teicu, ka man nepatīk atgriezties. bet bija detaļa. agrāk vai vēlāk bija jāatgriežas, bet šobrīd es pat vairs nezinu kurš flight ir allee un kurš retour.

miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts. arlabunakti, varbūt rīt būs citādi.

līst. kad naktī līst, es visu jūtu intensīvāk. varbūt lietus aizskalo lieko.

kad līst, es skaidri zinu ko gribu. un tas... tas nav maz.

ejot aaraa no maajas, nomurminaaju: 'tuez-moi'
sadzirdeeju, ka ar akcentu izklausiijaas peec 'tu et moi'
pasmaidiiju.
opera shodien saules dzeltensarkanskaista.
sala, un pagaaja zinaams laiks, liidz sapratu, ka meeteli nesu rokaa.
uzvelkot sala tik un taa, bet nez kaapeec atcereejos staastu par tanti aariju,pie kuras gaajaam ciemos 9. klasee projektu nedeeljaa.

bija shausmiigs sals un mees maldiijaamies ilgi pa pljavniekiem. kad beidzot atradaam adresi, aarija atveera durvis, vinjai ap galvu bija apsieta asinjaina lupata, griida spiideeja un vinja teica: 'meitenes, izejiet pastaigaaties, es te elju izleeju, jaasaslauka, citaadi pasliideesiet'. veelaak jau smagi zilganas uzzinaajaam, ka aarijas tantei lupata ap galvu, jo vakar stanga, aizkaru, uzkritusi uz galvas. vinja, taa stanga, meetaajaas turpat blakus. veelaak, kad izspljaavushas pieklaajiibu, vaartiijaamies sniegaa, jo aarijas tante nudien bija bijis kadrs, a. teica-

'bet par ko TU vispaar smejies? tu noteikti izaugsi par taadu aarijas tanti'

ko lai saka. esmu procesaa.

četros no rīta vēl biju nomodā. gulta pārāk smaržoja pēc svešiem cilvēkiem. 'es zinu, ka tu nedzer kafiju,' mani divos pamodināja l., 'bet varbūt tomēr?'

es nekad nepārstāju mīlēt cilvēkus, ja reiz esmu viņus mīlējusi. nesāku mīlēt citus, ja vien viņi man neatgādina reiz mīlētos. viss sākās ar mammu un tēti, un tad freids košļāja pildspalvas galiņu.

nomiršu no tā, ka sirds pārlieku izpletīsies un iedursies plaušās. tādēļ es tā uzmanīgi.

es publiski par mīlestību vairs nerunāšu.


(daudz izvērsta un nīgra klusuma)

upd1- ja nebūšu piedzērusies.

upd2- aizeju nopirkt vīnu

un vakardien stundu ejot gar sēnu, man par godu trakajam bija jāsacer savas dzīves pasaka.

pēc klusuma ļāvu plūst stāstam par puisi un mūsu mazo meitenīti (kaut it kā vispār man bija licies, ka man būs dēls), par to, ka izgāju pastaigāties, jo mani satrauc tas un tas, un tā tālāk un vēl joprojām.

viņš izlikās kurls, neatšujams un stipri nepatīkams. vienā brīdī viņš paziņoja, ka esot kļuvis auksti un mēģināja man uzlikt uz pleciem savu jaku. atgrūdu, apsēdos un smējos un smējos.

par visu to, ko var iemācīties no galvas. par visu to, ko nevar.

(starp citu, gan franciski, gan angliski tu atceries by heart. mēs no galvas. īstenībā būtu jābūt diviem izteikumiem. ir lietas, ko zinām no galvas. un ir tādas, ko no sirds.)