as i dream about movies they won't make of me when i'm dead

No American Pie režisora neko labāku par Grandma (2015) nevarētu sagaidīt. Nē, nu labi, paaudzies viņš ir, visko citu darījis ir, bet šī tomēr bija lieliski sirsnīga un feministiska as shit. Negaidīju neko daudz, patīkami vīlos.

wow

mums, trim draugiem, reiz bija dīls, ka viens pirmais norežisēs pilnmetrāžu (šķiet, ka norežisēs, jo citādi man viena jau ir), viens pirmais apprecēsies un viens pirmais nomirs. nabaga en.

kaut kāda meitene aptaujāja par vēlēšanām, sākumā bija varen pārsteigta, ka mani ļoti interesē, kam un kā šie rezultāti tiks izmantoti, bet tad pritī mač neiloja visu pasākumu ar trim jautājumiem.

vai balsosiet?
-jā.
-vai zināt, par ko?
-jā.
-vai zināt, kuru no mēra kandidātiem labprāt redzētu par mēru?
-nevienu.


skumja aptauja.

patiesībā man nedaudz besī pink floyd. jau kopš tās reizes, kad bija jāiet klausīties pink floyd visādos āgenskalna namiņos ziemā, jāpārsalst īsos svārciņos un jājūsmo par lietotu mēbeļu no holandes džekiem, tāpēc, ka gari mati un kļošas. vai varbūt bija jājūsmo tikai par vienu?

tikko ausīs sāka skanēt time un es gandrīz apgāzos no nepatikas, kuru man, protams, vajadzēja piedzīvot, bet tad es noskipoju uz nākamo puķu spēka dziesmu, kur bija kaut kas par nelaimīgu mīlestību, nē, es esmu reāli sekls cilvēks.


protams, man patīk arī tad, kad viņi dzied par nelaimīgu mīlestību. pret cilvēkiem, nevis pret dzīvi, protams. ā, un tad tā, kas bija the squid and the whale, bet tā jau arī tāda gaudošana bez drāmas. man riebjas pink floyd drāma.

re, es uzrakstīju par to filmu, par ko visi jautā, vai galīgi stulba vai tomēr ne. un joku beigās mani dzīve piespieda izskaidrot, cūcība. 

iestājās rudens, sagribējās zem segas skatīties the graduate vai ko tamlīdzīgu.

vakar čalis, tas pats, kam boibends, sēdēja un runāja vēl stundām, jāatzīst gan, ka ar ļoti veiklu akcentu, tik veiklu, ka latvieti viņā sev par lielām skumjām sazīmēju tikai pēc tā, cik viņa mēle pareizi izlocīja vārdu "Vaira Vīķe-Freiberga". mēģināju nepievērst uzmanību, bet tādus augstprātīgus aurus jau grūti nedzirdēt, tad, kad viņš pēkšņi izlikās, ka vienīgais visā pasaulē runā angliski, lai komentētu hipijiska paskata jaunskungu ar tekstu: jums varbūt liekas, ka viņš ir bomzis, bet iečekojiet kurpes! jau tad man radās vēlme viņu mazliet nejauši apliet ar verdošu kafiju, bet, labi, viņš slīdēja iekšā tālāk savā buržuāzijas marasmā, jā, for some reason, nemitīgi un nedaudz absurdi lēkjmveidīgi lietoja vārdu "buržuāzija", šķiet, viņu valdzināja, kā vārds izklausās viņa pimpīgajā mutē. katrā ziņā viss tika džadžots pa labi un pa kreisi, ja pievērsu uzmanību tāpēc, ka viņš sāka stāstīt, ka pats ir par labu šai pasaulei, tad beigās jau par pasauli bija jāzina daudz par daudz. tad viņš pēkšņi ievēroja mani un to, ka es lasu Rīgas Laiku.

"Rīgas Laiks!" viņš mēģināja lepni un sazvērnieciski iekliegties, jo bija atpazinis, ka izdevums nav krāsains. es viņam nepievērsu uzmanību, bet tad sekoja garš monologs, kas brēca pa visu kaņepi, ka cilvēki lasa RL daudz par maz, viņam esot lepnums (bļa, lepnums, nahuj tu vispār elpo, sīkais idiņ) par mani, un ka katra lasīšana esot pieredze, kas tevi padara par inteliģentāku un labāku cilvēku. izņemot intervijas, bet esot RL angliski, tas esot tai beibei jāizlasa. kas sastāv no intervijām, tu mazā smadzeņu čūla, es nepiecēlos un viņu neizpļaukāju ar Rīgas Laiku, man škiet tikai tāpēc, ka apkārt bija pārāk daudz pazīstamu cilvēku.

ak, un, runājot par pimpjiem, nesaprotu, ko Liepnieks dara Rīgas Laikā.

šodien piedzīvoju burvīgu epizodi, kad lielveikalā cilvēks mani ieraudzīja, apsviedās otrādi un aizgāja pretējā virzienā. iespējams, ka nevajag būt paranoiskai (ikreiz, kad sev tā saku, secinu vienmēr vēlāk, ka vajag, vajag), varbūt viņš atcerējās, ka nav paņēmis sviestu, nevis nevēlējās (ne) sveicināties. toties sapratu, ka tā nevajag darīt, jo reizēm tevi tomēr pamana, varbūt tu jau esi pamanīts, un tad, kad centies nepamanīts aizslīdēt, tad izskaties diezgan nelāgi.

taču lielveikalā daudz aizraujošāk bija stundu meklēt tofu. sākumā meklēju pati. tad meklēju konsultantu. neviena konsultanta nebija, beigās siera nodaļas beibe apžēlojās un aizsūtīja tur, kur pankūkas. tur, kur pankūkas, tofu nebija. tur bija humuss. tad noķēru citu džeku, kas divdesmit minūtes mēģināja no manis saprast, kas ir tofu. tad kopīgi pagūglējām, viņš pazvanīja visādiem labi informētiem cilvēkiem, tad aizskrēja, lūdzot pagaidīt, līdz beigās lepni atgriezās un tikpat lepni mani pavadīja līdz tofu.

d. tagad lejā taisa vakariņas, izmetis mani no virtuves, jo diviem tur tāpat neesot vietas. toties es nolēmu no viņa pārņemt mūsu iekšdārziņu, jo viņš visu ir centīgi pārlaistījis, mūsu dārziņam vajag kādu nevērīgu un intuitīvu kaktusdārznieku, tādu, kas aplies tikai tad, kad slāps. tādu, kas rūdīs, tādu, kas izaudzēs dzelzs garšvielas, vienvārdsakot.

i. tikko ļoti skaisti pateica par "reiz".

"man šķiet, mēs bijām tik excited, ka pat nejautājām, par ko."

No KKC pagalma sarunām:

This is why we didn't do that festival. We were not accepted, because we were too good. Sucks. Our boyband was just too good. We would make others look like shit.

ja igauņi, latviešuprāt, ir lēni, tad latviešiem, igauņuprāt...

visi taču zina, kas, vai ne?

kad man ir nekontrolēti jāšņukst vienās un tajās pašās filmās un vienās un tajās pašās vietās, kaut sākumā es pret neizbēgamo cīnos ar kaunu un nožēloju savu manipulējamību, reizēm atceros, kā mēs nācām ārā no kinoteātra pēc titānika, apkārt raudāja puse, bet man tieši garām gāja pārītis, kur meitene elsoja un džeks centās mierināt, sakot, ka īstenībā jau dikaprio ir aktieris un dzīvs. viņa uz viņu paskatījās lielām, saraudātām acīm un teica: Neko tu nesaproti.


indīd.


d. piezīmēja, ka, skatoties filmas, var redzēt, kā mani ir taisījis kino. vēl trakāk - mani ir taisījis banāls kino.

ES: *laimīgi izlaizot pēdējās paliekas no pannas* Tie biešu makaroni ir tik superīgi, es turpmāk ēdīšu tikai biešu makaronus. Katru dienu. Visu savu atlikušo dzīvi. Kur tu viņus dabūji?
VIŅŠ: Prizmā.
ES: *CRIES OUT LOUD*

un tikai tad, kad viss jau ir beidzies, es pamanu, cik glīts tas vārtsargs.

pašķirstīju vecas bildes un secināju, ka spēju saredzēt drausmīgi skaistas lietas, bet neesmu spējusi uzlikt pareizos akcentus, izmest lieko. nodomāju, ka tagad spētu, caur tagadni fotošopēt šīs kļūdainās bildes, kas pašas apēd savu iespēju būt skaistām.

un tad noguruši nodomāju: ha-ha. kā tad. caur tagadnes prizmu izmainīt pagātni, of course you could.

kad pārdevēja pajautāja dokumentus, atjokoju kaut ko ierasti nodrāztu, no sērijas - mīļš paldies.

viņa nepievērsa nekādu uzmanību. padodot atpakaļ karti, viņai trīcēja rokas, mati ar lēkšķainām blaugznām, rokas sarkanas. viņa aizrijās ar klepu, mēģinot to klepu noslēpt iedzēra no pustukšas mangaļu pudeles.

veseļojieties, nočukstēju, ejot ārā. un sajutu milzīgu kaunu par šo teikumu/vārdu.

vilnis ķirsis kāpņu telpā garantē veselības apdrošināšanas polisi visiem pensionāriem - un pēkšņi viss, kas mani pasaulē skumdina, to visu iemiesoja vilnis ķirsis, kura plakātu es saplēsu, vien saglabājot to tizlo solījumu - katram gadījumam.

kaut kad taču atnāks vasara, vai ne?

izcils tvīts:
"Reģistrēts pirmais pērkona negaiss, tātad no šodienas oficiāli drīkst sēdēt sniegā!"

kāds mācētu iztulkot swashbuckle/swashbuckling/swashbuckler?

random lietas, ko dzīve piespiež sagūglēt, kā man patīk tās iekavas, džīz.
Miley Cyrus Quotes (Author of Miles to Go) - Goodreads