as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

šodien piedzīvoju burvīgu epizodi, kad lielveikalā cilvēks mani ieraudzīja, apsviedās otrādi un aizgāja pretējā virzienā. iespējams, ka nevajag būt paranoiskai (ikreiz, kad sev tā saku, secinu vienmēr vēlāk, ka vajag, vajag), varbūt viņš atcerējās, ka nav paņēmis sviestu, nevis nevēlējās (ne) sveicināties. toties sapratu, ka tā nevajag darīt, jo reizēm tevi tomēr pamana, varbūt tu jau esi pamanīts, un tad, kad centies nepamanīts aizslīdēt, tad izskaties diezgan nelāgi.

taču lielveikalā daudz aizraujošāk bija stundu meklēt tofu. sākumā meklēju pati. tad meklēju konsultantu. neviena konsultanta nebija, beigās siera nodaļas beibe apžēlojās un aizsūtīja tur, kur pankūkas. tur, kur pankūkas, tofu nebija. tur bija humuss. tad noķēru citu džeku, kas divdesmit minūtes mēģināja no manis saprast, kas ir tofu. tad kopīgi pagūglējām, viņš pazvanīja visādiem labi informētiem cilvēkiem, tad aizskrēja, lūdzot pagaidīt, līdz beigās lepni atgriezās un tikpat lepni mani pavadīja līdz tofu.

d. tagad lejā taisa vakariņas, izmetis mani no virtuves, jo diviem tur tāpat neesot vietas. toties es nolēmu no viņa pārņemt mūsu iekšdārziņu, jo viņš visu ir centīgi pārlaistījis, mūsu dārziņam vajag kādu nevērīgu un intuitīvu kaktusdārznieku, tādu, kas aplies tikai tad, kad slāps. tādu, kas rūdīs, tādu, kas izaudzēs dzelzs garšvielas, vienvārdsakot.