as i dream about movies they won't make of me when i'm dead

can't stop. will not stop.

http://inspirobot.me/

tikko savā mīļājā grāmatveikalā redzēju Feju Danaveju no Arizona Dream. un nevarēju saprast, vai gribu viņu vai gribu būt viņa. jocīgi, jo tā laikam skaitās skumja novecošanas forma, bet mani pavelk. mazā vecā meitene ar lokainiem matiem, mazā meitene, kas staro, kas staro, kamēr vien nepaliek viena, tikai nepalikt vienai.

-Labdien, es gribētu pierakstīties pie Annas (..)
-Tikai krāsot? Tikai šķipsnas?
-Jā, tikai krāsot, bet ar mani parasti ir ļoti ilgi... man to matu... daudz.
-Ā, Penija, tā esat Jūs, vai ne?

kādam nav (vai links zināms) LV RU mediju liste?

man sāk riebties cilvēku kategorisms. es saprotu, ka dzīve ir grūta un gara un tu nezini nezini nezini nezini, tad pēkšņi IZDOMĀ, tev ir viedoklis, uzskats, uzvara, tu viņu iemarinē lietošanai visām dzīves situācijām, un tu pēkšņi esi cilvēks, kuram sarunā vairs nav ko teikt pēc tam, kad viedoklītis atrādīts.

šurp steberē vīrietis ar kruķiem, jau ilgi steberē un nekļūdīgi jūtu, ka piesiesies. un, nē, tas nav d. kā cilvēki spēj sabojāt īsus saules mirkļus ar derdzīgiem skatieniem.

starp citu, kad mūs intervēja Artūrs Mednis, viņš man uzdeva lielisku jautājumu:

"Gailītis vai vāverīte?" jautāja Artūrs Mednis, es kādu brīdi lūkojos uz sociālo mediju guru un domāju, vai ir iespējams kaut ko divos vārdos atcirst, kaut ko, kas iemiesotu visas tās kaunpilnās sāpes, kas mani pārņēma tai brīdī.

man neizdevās.

Nē. Vienkārši - nē.

Tā bija visa mana atbilde un vēl mazliet šausmu acīs par šo izpratni par "jautru interviju".

piebraucu pie vjetnamiešiem tieši tajā brīdī, kad lāses kļuva lielas un asas. vismaz silts lietus. tāds, kurā varētu arī skraidīt un žļurkstīties pa peļķēm, ja vien pēc tam drēbes visas neliptu pie ādas un nežūtu ilgi un riebīgi. ja vien varētu atmest drēbes.

vajag vairāk tādus brīžus sev. izlasīt vienu rakstu, pārliet visu zupu ar puslitru asas mērces, pēc tam apžilbt no kondensēta piena salduma, mazliet pavēlēties atpakaļ uz āziju. nē, arī tur brīžiem nogurst no bezjēdzības apziņas. un arī te. kādu dienu es noslēpšos saulē, kādu dienu man nebūs pārāk daudz darba, bet būs apziņa, ka viss, ko daru, ir darīšanas vērts. omaigād, cik tas būs lieliski.

vasara, tas ir tad, kad var čurāt brīvā dabā un nekas nesalst, tikai kož.

man patīk, kā d. lūzums māca mani nebūt egoistiskam zvēriņam, bet viņu-sadarboties, ļaut palīdzēt, izdarīt otram. ar zināmu baudu stiepju maisus un darbojos. man vienalga, kā to sauc, var arī par (unpija interpretācijā) feminismu.

nopļāvu visu iespējamo zāli, salasīju visas iespējamās meža zemenes, nevaru vairs izdomāt neko, lai neko nedarītu. toties tāda prokrastinācija ir maigāka un neiemet tajā vatē, kādā iemet nejēdzīga datorēšana.

uzrakstīju, tātad, atbildi ceham. nedomāju, ka viņi ir pilnīgi lohi, nedomāju, ka tad, kad par tādiem izliekas, viņi jāignorē. nedomāju, ka rakstam baigā jēga, bet kam tad ir? ierēkšanai turp un atpakaļ? http://www.satori.lv/article/sliktais-f-vards

nevaru izdomāt, vai labāk d. šovakar parādīt happiness vai little children. kurš ir jūsu mīļākais pedofīls?

"vai jums ir kaut kas no japāņu vai ķīniešu autoriem? jebkas? nu, kaut kas līdzīgs murakami?"

kāds kādreiz ir nopircis internetā kaut kādas meistarklases/lekcijas, noklausījies un nolēmis- šis bija katra centa vērts?

pa visu šo lietu pie tevis es iešu, viņa teica un sapogājās ciešāk.

toda solanža neatšķaidītā depresija. humors par asu šodienas trauslumam.

netīri spāņu bekpekerīši debilos džemperos tin tabaku un runā spāniski pie blakus galda. viņi ož pēc piedzīvojumiem, es pēkšņi ilgojos pēc asfalta un smiltīm drēbēs un pakaļā. es nekad neizaugšu pietiekami liela, lai bēgšana nešķistu vienīgā izvēle.

agri no rīta peldēties jūrā, jo dušas tāpat nav un nebūs. teltis un kodumu sakasītas rokas un sekss skujās, trīs dienas un pietiktu, riebtos.

blāķis par brīnumsievieti.

man iemeta cigaretes galu zeķbikšotā kedā, kusa, kamēr apjēdzu, kas notiek, atsēju kedu un novilku. au.