as i dream about movies they won't make of me when i'm dead

-un tu tikko piepumpējies?
-tas bija accidental.
-kā var accidental piepumpēties???

dienas spams:
Labdien,

Visi zina, ka gadi un gravitācija iezīmē asas krunkas mūsu sejās.

Vaibsti paliek bēdīgi skarbi. Seja apaug ar tauku kunkuļiem. Un āda zem zoda sāk karāties, kā tītaru mātītēm.

Bet pateicoties jaunām tehnoloģijām, mēs to visu pašas varam labot. Varam gan modelēt sejas ovālu, gan nogludināt krunkas. Pie tam pavisam īsā laikā un par 90% lētāk kā skaistumkopšanas salonos.

es atvainojos, bet šis vienmēr ir tik ekselenti. ņemts no brīnišķās grupas "ražots svētkiem Latvijā" or sth. ( meklēju dāvanu vīrietim )

apnicis izklāstīti žēloties. varētu būt tā, ka es saku: ai ai ai, un vienmēr ir kāds, kas automātiski atbild: pai pai pai.

visi zina dzejoli par to, ka šis kaķis laikam ir beigts?
tas ir tāds populārzināms dzejolis?

sāku skatīties filmu par sievieti, kas ir stipri gados un ģērbjas koši. nu labi, tas nav vienīgais, ar ko viņa izceļas, bet still - kā tas vispār ir iespējams, ka šodien te un tagad vispār kaut kādu ģērbšanās stilu var nodefinēt kā ekscentrisku un tas ir baigais wow, ka cilvēki lec ārā no pūļa. var vilkt mugurā visas lietas, kas tev liekas skaistas, tas ir tik... normāli. ok, man tā nav prioritāte, izlikt naudu lielos grabuļos un zaļās lūpukrāsās, patīk visādas žagatlietas, tomēr parasti nav laika, bet tipa skaitās, ka es arī ģērbjos koši ar visu savu nožēlojamo neeksistējošo garderobīti. zeķubikšu veikalā tikko prasīju zeķubikses un tur košākās bija tumši zaļas, tad gan piktojos. ģērbties ir tik garlaicīgi un tik neizbēgami, ja krāsoties, tad katru aci savā krāsā, man šķiet, tas taču ir pirmais draivs visiem, atrast kaut ko savu, nevilkt mugurā kartona drēbes. tomēr krāsas vēl aizvien izbrīna. pat ņujorkā, smieklīgi, ņujorkai nevajadzētu būt fluorescējošam kamolam, kas žilbina ar ikdienišķu intensitāti?

šī bija briesmīga vasara, es neko neizdarīju, bet tik un tā tikai strādāju. un bija auksti gandrīz visu laiku.

garākais un ietilpīgākais, ko es pēdējo mēnešu laikā lasu, ir tas, ko cibā rakstījis kautskis. kādreiz man bija laiks grāmatām, es atceros. un rakstiem. un šampūnu instrukcijām.

Dāma: Nu, kādas labas domas tad tu par mani esi izdomājusi, ko pastāstīsi sirsnīgu?
Es: Amm... Ēēēēē... Hmmm...
Dāma: Vai, es atvainojos. Tā neesi tu. *nomaina toni* Labdien, Centrālā Statistikas pārvalde, kā varu palīdzēt?

njā, ir tagad drusku bēdīgi.

bet, pat ja mēs ļoti ļoti ignorēsim cehu, viņš neies prom. mani izbrīna akurāt līdzīgā "mani nemaz nepiš, tava māte ir šausmīgi resna, nē es neesmu apvainojies, tu, pimpjagals" reakcija uz jebkādu norādi, ka kungi ne pārāk māk rakstīt, domāt vai būt vērtīgi jebkādā veidā, it sevišķi tas, kā viņi uzreiz sadodas rociņās, lai viens otru aizstāvētu + metatroļļotu tā, ka paši vairs nesaprot, ko dara.

es neceru, ka viņi gluži raud spilvenā, ja viņiem pasaka, kaut ko analogu "Vīrieši –rakstiet, vai nu tad, kad esat ieguvuši augstāko izglītību vai vismaz tad, kad esat iemācījušies argumentēt. Citādi jūsu raksti nav nekas tāds, ko vajadzētu glabāt piemiņai vai rādīt citiem.*" bet... neteikt neko, nevērt vaļā un ļaut viņiem tur eksistēt tajā masturbulī, kur viņi ir smieklīgi un citiem nav humora izjūtas? vēh, gribas uzreiz pirkstu iebāzt rīklē.


*variācija par citātu no raksta, ko es neesmu lasījusi

vakar bija tāds vakars, par kuru jāmaksā. šodien. ceļojums uz Spāniju cafe noir ar daudz vīna un daudz ķiķināšanas, tad mēs aizgājām beidzot uz Singh's un tur bija tieši tik ass, lai mazliet gribētos raudāt no čili un laimes, un, izrādās, viņi strādā tik vēlu, lai tu varētu slīcināties vēl vairāk vīnā uz terases, satinies plediņā pavisam mazliet, iedomāties, ka tās ir dienvidu naktis, ka vasara ir mūžīga, braukt mājās ar pedāli zobos, ostīt tikko nopļautu zāli, iemigt, neapjaušot.

bet vienmēr pienāk rīts.

redzot fb alt-right'īgo komentāru zem postiņa par to, ka sāksies pilsoņu karš, kur vienai pusei būs triljons patronu, bet otrai -krāsaini dildo un nejēga, kuru tualeti apmeklēt, nodomāju, ka labāk miermīlīgi mirtu ar krāsainu dildo, nevis. you know.

cilvēki ir tik ļoti dīvaini tomēr.

man drausmīgi besī mirkļbirka "X prec Y", kur X nemainīgi ir vīrietis, bet Y- sieviete.

dreamers beigās šoreiz mazliet raudāju pavisam citas sajūtas dēļ kā, teiksim, pirms desmit gadiem. raudāju arī tad, bet par kaislībām, bezpalīdzībām un ilgām.

tagad sita pa pavisam citām -ciniskākām, eksistenciālākām un nostalģiskākām pogām.

saldējuma kokteilis ar kokosa pienu, bet d. nekad nav dzirdējis par maģisko aci.

jums bērnībā kāds teica, ka jūs neprecēs, ja jūs nedarīsiet tā un šitā? vai arī, ka jūsu vīrs/sieva nespēs ar jums sadzīvot, ja jūs būsiet tādi vai šitādi?

attiecības, tas ir tad, kad uz tavu mēģinājumu valšķīgā balsī nočukstēt, ka tu šodien nevilksi biksītes, tevi uzreiz pieķer ar "atkal aizmirsi izmazgāt veļu, ja?"

ilgojos pēc laikiem, kad teikt, ka esmu tik unikāla un neviens mani nesaprot, bija piemīlīgi, nevis tupa skumīgi.