| Sep. 7th, 2012 12:03 pm les houches nav chammonix, un, paldies dievam, ka nav. vēl joprojām no dārziņa redzam baltas kalnu virsotnes, un es atceros murgaino sloganu, ko man tik cītīgi centās iedzīt dārgā elitārā skola- kalnu virsotnēs ir saule. dziļi mulsinoši, domājot par to, cik apbrīnojami krāšņi gan izskatās no lejas, bet tur augšā taču kā reiz ir sirsnīgi auksti.
slinki soļoju cauri ciematiņam, blenžot augšup un tikai ar vienu aci cenšoties noķert sun cafe, vietu, kur jābūt netam. sasmejos atradusi sniega restorānu. īstajā kafejnīcā divi čaļi dzer alu, un es, tikko pamodusies, gandrīz krītu kārdinājumā. beigās salamāju sevi, un palūdzu kafiju ar pienu. vārdi paslīd uz mēles, un sajūtu vienu no tiem maģiskajiem mirkļiem, kad akcents uz brīdi izgaist.
lūk. francija vēl aizvien ir skaista savās mazajās vienkāršajās detaļās, un slimīgajā vēlmē, kuru esmu saredzējusi teju visos iebraucējos, būt par vienu no valsts, kura tevi nekad nepieņems.
bet pa ceļam. es redzēju margrietiņas un sauli uz sava deguna. 4 comments - Leave a comment    |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}