as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

gatavojos krievijai. tagad ir piter.fm. pēc tam būs rusalka.

abas tik labas, tik labas.

tā ir mana īstā wannabe kinotaisītāja traģēdija. vai wannabe mākslinieciņa. man nav "skaists" "neglīts". nu tādi sausi un lieli vārdi.

visādas littlmissanšainas un kreisās amēlijas vienmēr sitīs pušu visus vontrīrus, linčus un citus lielus vārdus.

meitenīgi, popsīgi, sīkumīgi.

es varu, protams, cieņā noliekt galvu visādiem monstriem. bet man tik bieži rodas sajūta, ka ne sūda viņi nesaprot no dzīves, un man dzīve allažiņ būs lielāka par filmu. distancēties no cilvēkiem, lai iedomātos sevi drusciņ par dievu, mļeh.

bet es nevaru paiet garām puķu tantēm, nesajūtoties vainīga.
palikt vienuviet nejūtoties nenokavējusi.
nenokavēt, jo varbūt citādi pašai būs jāgaida.

labs kino man liek raudāt pret pašas gribu. un ne no apzinātas sāpes barošanas, no tā, ka uz īsu brīdi kaut kur kaut kāpēc emocija ir tik traki stipra, ka citādāk nevar.

bet tas nav labs kino. tas ir stāsts par meiteni, kas nemāk raudāt bez skatītājiem. ja vien pati nav skatītājs.