as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

vecrīgā var dabūt neizteiksmīgu kafiju par šausmīgi daudz naudiņām, un kamēr tu to sagaidi, izrādās, ka kafejnīcā vairs nav sēdvietu. fuck you, vecrīga.

tramvajā, garajā maršrutā no pieturas "mežaparks" līdz pieturai "pasaules gals", vienmēr ir ko vērot. ap kapiem visi nenomirušie cilvēki pielec pilni vagoni, iesēžas tev klēpī un sāk sūdzēties par dzīvi. redzēju vienu tādu māmiņu sakniebtām lūpām, leduszilām un tikpat aukstām, bet gudrām acīm, kam blakus meitiņa -upuris dzīves garumā. cik māte sīksta un smalka, tik meita apaļa un tāda kā sarāvusies sevī. "ieiesim origo," saka māmiņa. "tur ir tā kafenīca, tur ir salāti un viss kas. es jau salātus nē, bet tev es nopirkšu."

meitiņa māj ar galvu. meitiņai ap sešdesmit, māmiņai ap astoņdesmit. veiksmi jums, valdonīgu māšu meitas, ballīte ir mūžīga.

meitiņa čiepst, māte runā nostādītā balsī. ai, zināt jūs šo stāstu. vienkārši redzēt bērnības traumas pensijas vecumā - tas ir tā rūgti. teju vai sapriecājos par māvīgo krieviņu, kas ar savu vulgāro telefonsarunu piekliedza visu tramvaju, un arī māmiņai lika ausīties un sakniebt lūpas nu jau vairs ne tūtiņā, bet pilnīgā dibencaurumiņā.

tikmēr krievs skaļi un lūdzoši: bet, ja es nedzeru, es taču tev esmu labs, vai ne? nu, bet tad jau viss kārtībā!

nē, jaunība un romantika nemirst tramvajos. tā mirst valsts iestādēs, kur vislaipnākās dāmas uzliek aukstu roku tev uz pieres, bet tu tik un tā izmisis čuksti: "VĒL VIENA VEIDLAPA?"

"neviens taču nemāk lietot tos automātus," kritiski norūc māmiņa, lūkodamās kā jaunāka kundze plosās ap biļešu pirkšanu. būtu māmiņai teikšana, būtu vēl aizvien viss pa vecam. un arī meita, kurā noslaucīt kājas, -mūžīgi jauna.