as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

varbūt šī bija tā filma, no kuras es ekspektēju ļoti daudz atkal. bet jau kopš peļķes sajutu milzīgu neticību un šausmīgu uzstādījuma sajūtu. bet k. arī brīnījās par manu teju izmisīgo spiedzienu par "es nevaru par šo filmu rakstīt, nevaru, nošauj mani!" tiesa, ļoti iespējams, biju aizmirsusi, ka jāvērtē kontekstā un konteksts nav vēl paaudzies pietiekami, par spīti tam, ka ne pakalniņu, ne dāvi man nebija i ne instinkta vērtēt iekš LV konteksta, tās bija pārāk Lielas Filmas. tur nebija ko piedot, varēja tikai izvērtēt. bet nezinu, tā mana feispalmošanas sajūta tiešām pat pašai šķita par daudz. varbūt jāpadomā dziļāk, kas notrigeroja tik šausmīgu nepatiku, tajā bija kaut kas jau personisks.
a bet mums abām vājprātīgi patīk miss little sunshine, tad kaut kur cilvēcīguma definīcija satiekas gan.


ak, bet es bez problēmām izlasīju: mammu, es tevi mīlu, un tikai ar septīto reizi piefiksēju, ka rīga nav mamma. aizdomīgi.

(Reply) (Parent) (Thread)

UN MAN NEPATĪK LITTLE MISS SUNSHINE

(Reply) (Parent)

man arī jau no peļķes bija neticība, un pirmo pusi skatījos samērā garlaikoti un skeptiski, pat ieskatoties pulkstenī, ko parasti nedaru, bet tad otrajā pusē tā filma sāka ar mani darīt lietas.

(Reply) (Parent)